Komentējot šīs dienas Evaņģēlija fragmentu (Mk 10, 2-16), Francisks pievērsās Dieva maigumam, kas visspilgtāk atklājas mūsu dzīves smagākajos brīžos. Svētais Marks atklāj Jēzus sašutumu – taču ne jau par to, ka farizeji Viņam uzdod jautājumu, vai vīrs drīkst šķirties no savas sievas, bet par to, ka mācekļi liedz pie Viņa nest bērnus. Citiem vārdiem, Kungs pauž sašutumu ne par to, ka kāds ar Viņu diskutē, bet par to, ka attālina no Viņa bērnus. Kāpēc? Tas, kurš meklē Dievu, Viņu atrod mazajos, trūcīgajos – skaidroja pāvests. Runa ir ne tikai par tiem, kuriem trūkst materiālo labumu, bet arī pietrūkst rūpju, mierinājuma. Runa ir par slimajiem, pazemotajiem, cietumniekiem, imigrantiem, ieslodzītajiem. Šajos mazajos ir pats Jēzus. Jēzus pauž sašutumu tāpēc, ka visu, ko mēs darām kādam mazajam, nabagam, bērnam, neaizsargātākajam cilvēkam, to darām pašam Jēzus. “Kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies,” raksta evaņģēlists Marks (10, 15). Svētais tēvs norādīja, ka tieši šeit meklējama novitāte, proti, māceklim ir ne tikai jākalpo mazākajiem, bet jāatzīst, ka pats ir mazs. Vai mēs atzīstam sevi esam mazus Dieva priekšā? – viņš jautāja. Lai atvērtu Kungam savu sirdi, lai Viņu pieņemtu, mums ir jāatzīst sevi par maziem, jāatzīst, ka mums ir vajadzīga atpestīšana. Tas ir pirmais svarīgais solis. Mēs bieži vien to aizmirstam. Tad, kad mums klājas labi, mēs domājam ka esam pašpietiekami, ka mums nav vajadzīgs Dievs. Taču tā ir ilūzija. Tikai tad, kad atzīsim, ka esam mazi, mēs atradīsim Jēzu. Turpinājumā pāvests atgādināja, ka tas ir izejas punkts, lai mēs kļūtu lieli. Ja labi padomājam, tad saprotam, ka mēs augam ne tik daudz pateicoties panākumiem vai lietām, kas mums pieder, bet īpaši brīžos, kad mums nākas cīnīties un jūtamies trausli. Tieši tad mēs nobriestam. Tad mēs atveram savu sirdi Dievam un citiem, un sākam saskatīt dzīves jēgu. “Kad mēs jūtamies mazi kādas problēmas priekšā, krusta, slimības priekšā, kad piedzīvojam nespēku un vientulību, nezaudēsim drosmi! Tanī brīdī nokrīt virspusīguma maska.” Tanī brīdī parādās uz āru mūsu visu lielais trauslums, kas ir mūsu dārgums, jo ar Dievu vājības ir nevis šķēršļi, bet iespējas – turpināja pāvests. ‘Kungs, uzlūko manas vājības…’ – tā būtu skaista lūgšana, ja mēs tā teiktu un uzskaitītu tās Viņa priekšā. Tā ir laba stāja Dieva priekšā. Patiešām, tieši tad, kad esam trausli, vislabāk atklājam to, cik ļoti Dievs par mums rūpējas. Jēzus ir ļoti maigs pret bērniem – apskauj viņus, svētī, uzliek viņiem rokas (sal. Mk 10, 16). Grūtības un situācijas, kurās atklājas mūsu vājums, var kalpot par izdevību, lai piedzīvotu Dieva mīlestību. To labi zina tas, kurš neatlaidīgi lūdzas. “Dieva maigums pret mums vislabāk parādās tumsas vai vientulības brīžos.” Šis maigums ir mūsu iekšējā miera avots. Tas ļauj mums augt. Jo mazāki un trauslāki jūtamies, jo tuvāk mums ir Kungs. Lūgšanā Kungs kā tēvs savu bērnu mūs cieši skauj un spiež pie sevis. Tādā veidā mēs kļūstam lieli. Mūsu cerība ir Tēvs, un tanī pastāv mūsu spēks. Noslēgumā pāvests aicināja lūgt Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai viņa izlūdz mums šo lielo žēlastību justies maziem – kā bērniem, kuri uzticas Tēvam un ir droši, ka Viņš nekad nepārstāj par mums rūpētiem. Vaticannews.va | 
