Morozovas ciems un tā iedzīvotāji Dace stāsta, ka Morozovas ciemā, kur viņa šobrīd dzīvo, ir apmēram 400 iedzīvotāju un tas atrodas nomaļā vietā, Hmeļņickas apgabalā. Turienes iedzīvotāji smejoties saka, ka tas esot pasaules gals. Katoļu dievnams Morozovā uzbūvēts pirms 30 gadiem, kad tur bijuši pietiekami daudz katoļu, arī poļi. Priesteris Josefs Čops, kurš tobrīd tur kalpojis, vadījis vairāku baznīcu būvniecību, arī šīs. Morozovā dzīvojošie poļi, gadiem ritot, izmiruši vai aizbraukuši, šobrīd palikuši tikai kādi pieci cilvēki, kas ir kristīti kā katoļi un nāk uz baznīcu. Katoliskās tradīcijās augušus katoļus tur nesatikt. Komunisma režīma laikā tur bijis viens no izcilākajiem kolhoziem ar govju ganāmpulkiem un konservu fabriku. Padomju ideoloģijas ietekme cilvēkos laidusi dziļas saknes, tādēļ lielākā ciema iedzīvotāju daļa ir neticīgie. Tomēr tajā pašā laikā šajā ciematā ir gan pareizticīgo, gan adventistu, gan baptistu baznīcas. Dace Morozovā dzīvo ceturto gadu: “Iestājoties klosterī, man bija jāiziet formācija, jo biju noviciātā. Tam bija vajadzīga klusa vieta, kur varētu veltīties darbam un lūgšanai. Priesteris Vjačeslavs piedāvāja ierasties šeit, kur pie baznīcas ir uzbūvēts draudzes nams. Tas gan bija pilnībā neizremontēts – tikai ēka ar sienām. Mūsu kongregācijai tas bija labs piedāvājums, un tā es šeit trīs gadus dzīvoju intensīvu lūgšanu dzīvi un pamazām iepazinu arī vietējos cilvēkus, kas sāka rēķināties ar to, ka te dzīvo klostermāsas.” Garīgās dzīves kopšana Noviciāts Dacei ir beidzies, un 15. augustā viņa jau ceturto reizi dos Dievam pagaidu svētsolījumus, mūža solījumi paredzēti pēc pieciem gadiem. Tagad ikdiena vairāk piepildīta ar aktīvu kalpošanu, evaņģelizējot dažādos veidos, kā arī ar kontemplatīvo dzīvi lūgšanā. Priesteris uz vietas nedzīvo, bet atbrauc, lai draudzē svinētu Svētās Mises svētku dienās un svētdienās. Dace stāsta, ka ciema iedzīvotāji pārsvarā ir pareizticīgie, kas pieder Maskavas patriarhātam. Situācija šobrīd izveidojusies tāda, ka sakarā ar karadarbību diezgan daudzi pareizticīgie izteikuši vēlmi nākt uz katoļu baznīcu, kur viņi meklē ceļu, lai koptu savu garīgo dzīvi. Uz jautājumu – kā tas noticis, Dace atbild: “Pareizticīgo priesteris skaidro, ka šis ir svētais karš, un atbalsta prezidenta V. Putina darbību, viņam ir arī piekritēji. Savukārt cilvēki no mūsu draudzes uzdod jautājumu – kā tas var būt svētais karš, ja tiek nogalināti nevainīgi cilvēki? Izjutām arī nelielu protestu, kas bija vērsts pret mums, jo pirms kara sākšanās organizēju “Alfa” kursu, kas turpinās līdz šim brīdim. Izlīmētās afišas vienā brīdī pazuda, bet, neskatoties uz to, vakar pie mums bija 21 dalībnieks. Nāk gan pareizticīgie, gan neticīgie, cenšos uzaicināt dažādus cilvēkus, kas lasa konferences.” Lūgšanu fronte Sākoties karam, Dace baznīcu turēja atvērtu un aicināja cilvēkus dienā vienu stundu veltīt lūgšanai, izveidojās lūgšanu grupa. Sākumā atnākuši tikai daži cilvēki, bet tagad katru dienu pulcējas jau 10–15 sievietes, starp kurām ir arī tādas, kas pirmo reizi mācās lūgties rožukroni, “Žēlsirdības kronīti” un citas lūgšanas. Dace dalās piedzīvotajā: “Jau veselu mēnesi katru dienu tiekamies, esam arī sadraudzējušies. Reizēm cenšos nodot kādu garīga satura informāciju par to, kas notiek pasaulē, jo viņu vienīgais informācijas avots lielākoties ir televīzija. Cenšos meklēt pozitīvo, sniegt kādas liecības par Dieva klātbūtni un darbību. Mācu arī par to, kas ir adorācija. Šodien man pienāca klāt kāda vecmāmiņa, kurai mazmeita karo, un teica, ka runājusi ar viņu pa telefonu. Stāstījusi mazmeitai par cilvēkiem, kas baznīcā katru dienu tiekas uz lūgšanu, kas veltīta tiem, kuri cīnās, aizsargājot savu dzimteni. Mazmeita esot teikusi, ka tad, kad karš beigsies, viņa atbrauks un paklanīsies to visu cilvēku priekšā, kuri nes viņus savā lūgšanā. Var teikt, ka te ir divas frontes – viena aktīvā, kura karo, un mēs, kas lūdzamies. Kad karš beigsies, man ir nedaudz bail, ka šie cilvēki neaizmirst lūgšanu, neatslābst un neaiziet prom no Baznīcas. Galvenais, lai viņiem tagad izveidojas personīgas attiecības ar Dievu. Pareizticīgo baznīcā cilvēki bieži vien uzraksta uz lapiņas sarakstu ar saviem dzīvajiem un mirušajiem tuviniekiem, to iedod mums un lūdz, lai mēs klosterī par viņiem lūdzamies, bet es aicinu nākt un lūgties kopā. Par savu misiju uzskatu viņus izglītot, arī caur kursu “Alfa”.” Būt tur, kur Dievs aicina Dace atzīst, ka šobrīd īstajā brīdī atrodas īstajā vietā. Atskatoties uz aizvadīto laiku, Dace redz, kā Dievs viņu tam gatavojis: “Te man noder viss, ko kādreiz esmu iemācījusies vai darījusi Latvijā. Noder gan šuvējas, gan dārznieces izglītība, jo mēs šeit dzīvojam no savu roku darba. Tāpat noder arī psihologa un sociālā darbinieka izglītība, lai kalpotu cilvēkiem. Arī mana personīgā pieredze ir ļoti noderīga. Piemēram, vakar mums bija saruna par to, ka šejienes ļaudis uzsver savu piederību pareizticībai. Tad pastāstīju par savu konversiju pirms 13 gadiem no protestantisma katoļticībā un to, ka kopš šī izšķiršanās brīža es nevienam vairs nesaku, ka esmu luterāne, jo nevar būt ar vienu kāju te, ar otru – tur. Bet viņiem ir grūti nostāties tikai vienā pusē. 2013. gada septembrī ierados Misionāru skolā, un 2014. gadā jau sākās karš Ukrainas austrumos, biju ļoti nobijusies. Jautāju Dievam – vai Tu mani atsūtīji šeit, lai es nomirtu? Bailes pamazām norima, kaut gan karadarbība risinājās visu laiku, bet lielākā Ukrainas daļa dzīvoja mierā. Esmu iemīlējusi ukraiņus, viņi ir manējie. Pirmajos gados ļoti ilgojos pēc Latvijas, bet tagad Ukrainu saucu par savu otro dzimteni. Garīga satura informāciju ar interneta un “Radio Marija” starpniecību gūstu no Latvijas, bet saprotu, ka mana vieta ir šeit. Kad 24. februārī sākās karš Ukrainā, man zvanīja mājinieki un jautāja – ko es darīšu? Šo pašu jautājumu man uzdeva arī klostera priekšniece, kura dzīvo Polijā. Cilvēcīgi piedzīvoju bailes un stresu, bet izvēlējos palikt šeit. Varu teikt, ka ļoti stipri izjutu Dieva klātbūtni mirklī, kad skaidri izteicu savu izvēli. Mani pārņēma liela mīlestība un miers. Tā ir Dieva, ne mana griba vai varoņdarbs. Viņš ļāva man piedzīvot bailes, uztraukumu un pateikt savu “jā”. Tāpat uztraucos par “Alfa” kursu, domājot – kas te atnāks, bet tad sapratu, ka tas viss ir Dieva rokās un mana daļa ir darīt to, ko es varu, – sazvanīt. Tā viss brīnišķīgi kārtojās, atnāca cilvēki, un pagājušajā nedēļā mums jau notika nedēļas nogale par tēmu – Svētā Gara darbība.” Pārbaudījumi un gandarījums Dace turpina dalīties: “Piedzīvojam arī garīgi grūtus brīžus, īpaši pirms 25. marta, kad notika Ukrainas un Krievijas veltīšana Marijas Bezvainīgajai sirdij. Man pat likās, ka mūsu lūgšanu grupa ātrāk nomirs nekā tie, kuri cīnās frontē. Cilvēki bija kļuvuši ļoti depresīvi, saklausījušies visas negatīvās ziņas. Cilvēki ļoti gaidīja 25. marta konsekrācijas notikumu, pirms tam lūdzāmies arī novennu, gatavojāmies, daudz skaidroju. Svētās Mises laikā lasījām veltīšanās aktu, izrotājām mūsu Marijas skulptūru. Laiks gan nesakrita ar Vatikāna laiku, bet pēc “Alfa” kursa katrs savās mājās varēja sekot notiekošajam “Radio Marija”. Tiem, kas regulāri nāk uz lūgšanu, tas ir devis lielāku cerību, arī vairāk cilvēku vēlas iet pie grēksūdzes. Vakardien notika arī nedzimušo bērnu garīgā adopcija, pirmo reizi mūsu draudzē to pieņēma kādi 15 cilvēki. Man drusku ir sāpīgi par tiem cilvēkiem, kuri no savas zemes izbrauca tādēļ, ka gribēja izmantot izdevību bez vīzas nokļūt ārzemēs, bet lepojos ar tiem, kuri palikuši, jo mīl savu dzimteni un ir īsteni tās patrioti. Ziņās pārsvarā rāda tās pilsētas, kurās notiek aktīva karadarbība, bet pārējā Ukrainas daļā cilvēki dzīvo mierā. Vienīgais, kā šeit izjūtam kara klātbūtni, ir tas, ka vakaros ielām jābūt aptumšotām un galveno ciematiņa ceļu vietējie vīrieši uz maiņām sargā 24 stundas diennaktī. Pārējie turpina strādāt savos ikdienas darbos.” Šis ir atgriešanās laiks, sarunas noslēgumā uzsver Dace, un, viņasprāt, pirmkārt cilvēkiem ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 125 
Foto: no Daces Gusevas (trešā no kreisās) personīgā arhīva
|
