Tomēr svētais Bonaventūra uzskatīja, ka mistiskā savienība nav kaut kas, kas būtu sasniedzams ar pētniecību, bet gan vienīgi ar sevis atdošanu, veltīšanu Svētajam Garam. Viņš paskaidroja savas domas grāmatā “Itinerarium mentis in Deum”. Lai šī pāreja būtu ideāla, mums ir jāpārtrauc visas prāta darbības un jāpārveido mūsu jūtu virsotne, vēršot tās tikai pie Dieva. Tā ir svēta mistiska pieredze. Neviens nevar to saprast, ja viņš tam neatdodas; un viņš nevar arī atdot sevi tam, ja viņš pēc tā neilgojas; un viņš nevar pēc tā ilgoties, ja vien Svētais Gars, ko Kristus sūtīja pasaulē, neatnāks un neaizdedzinās liesmu viņa dvēseles dziļumos. Tāpēc Apustulis saka, ka šo mistisko gudrību atklāj Svētais Gars. Dzīvojot mūsdienu pasaulē, ir vilinājums domāt, ka ir kāda konkrēta formula, kas mums palīdzēs sasniegt mistisku vienotību ar Dievu, taču svētais Bonaventūra nedomāja, ka tas ir iespējams. Viņš atkārtoti uzsvēra savu viedokli, ka šo pieredzi nevar iegūt pētniecības ceļā vai noslogojot sevi intelektuālajos vingrinājumos. Ja jautājat, kā tādas lietas var notikt, meklējiet atbildi Dieva žēlastībā, nevis doktrīnā; gribas ilgās, nevis saprašanā; lūgšanas nopūtās, nevis pētniecībā; meklējiet līgavaini, nevis skolotāju; Dievu, nevis cilvēku; un skatīties nevis uz gaismu, bet drīzāk uz trakojošu uguni, kas ar intensīvu degsmi un kvēlojošu mīlestību nes dvēseli pie Dieva. Uguns ir Dievs, un Jeruzālemē ir krāsns, kuru Kristus iededzinājis savas mīlošās kaislības degsmē. Mistiskā savienība ar Dievu vairāk jāuztver kā dāvana, nevis kaut kas, kas jāsatver vai jāsasniedz, pamatojoties uz mūsu pašu nopelniem. Caur Dieva žēlastību un mūsu pašu mīlestības uguni mēs varam tuvoties Dievam un būt ar viņu vienoti gan šajā, gan nākamajā dzīvē. Aleteia.org | 
