Šis lēmums, par kuru 2021. gada 11. novembrī nobalsoja UNESCO dalībvalstu Ģenerālā konference, paredz atzīt Terēzes Martēnas (viņas dzimtais vārds) garīgo, kultūras un izglītības ieguldījumu cilvēces labā. Viņa dzimusi 1873. gada 2. janvārī, vēlāk kļuva par karmelītu mūķeni un nomira 24 gadu vecumā. Viņa veltīja savu dzīvi Dievam Lizjē klosterī, kas atrodas Francijā, Normandijā. Mīlestības valoda, kas sniedzas pāri robežām “Ik pēc diviem gadiem UNESCO godina personības, kuras katra savā veidā ir strādājušas un turpina darboties izglītības, sieviešu tiesību popularizēšanas, kultūras, zinātnes un miera veicināšanas jomās,” skaidro pr. Tjerī Hēnao-Morels, kurš kalpo kā rektors Alensonas svētnīcā, pilsētā, kurā dzimusi svētā. “Terēze, kura pazīstama visā pasaulē,” piebilst garīdznieks, “ar saviem darbiem un liecībām veicina universālu vērtību popularizēšanu. Pateicoties savas dzīves kvalitātei un dziļumam, viņa runā valodā, kas sniedzas pāri robežām - mīlestības valodā.» Uz vistālākajām "perifērijām" Lizjē svētnīcas, kur atradās svētās karmelītu klosteris, rektors pr. Olivjē Rufrē uzskata, ka “Terēzes no Lizjē atzīšana no UNESCO puses pēc Francijas priekšlikuma paver jaunas perspektīvas, lai izplatītu viņas dzīvesziņu, mieru un mīlestību uz "visattālākajām salām", kā teica pati sv. Terēze, jeb “perifērijām”, pāvesta Franciska vārdiem runājot. Jānis Pāvils II 1997. gada 19. oktobrī nosauca Terēzi no Lizjē par Baznīcas doktori un piešķīra titulu “mīlestības zinātnes doktore”. "Mīlestības zinātnes doktore" Starp 36 Baznīcas doktoriem tās 2000 gadu pastāvēšanas vēsturē šo atzinību saņēmušas tikai četras sievietes. Bez sv. Terēzes ir arī vāciete, svētā Hildegarde no Bingenas (1098-1179), itāļu svētā - sv. Katrīna no Sjēnas (1347-1380) un spāņu - sv. Terēze no Avilas (1515-1582). Visas četras svētās doktores liecina par Baznīcas un pasaules kontemplatīvās dzīves bagātību: viena bija benediktīniete, otra - dominikāne, bet pārējās divas bija karmelītes. Zinātne, kas pārsniedz laiku un kultūras Lizjē svētnīcas rektors uzsver, ka sv. Terēzes pasludināšana par Baznīcas doktori nozīmē, ka “viņas doktrīna, mācība un ceļš, pa kuru viņa iet, ir adresēts visai cilvēcei”. Šī mācība ir apkopota kā “mīlestības zinātne", zinātne, pēc viņa teiktā, “sniedzas pāri visiem laikiem un visām vietām un ir sastopama visās kultūrās”. “Mīlestības zinātne”, ko varam mācīties no sv. Terēzes no Bērna Jēzus, “vieno visus šīs pasaules vīriešus un sievietes, jo atbilst mūsu pasaules jēgas meklējumiem, meklējumiem pēc tā, kas cilvēkos ir visdziļākais, proti, spēja mīlēt.” Noslēpums: garīgā bērnība “Mīlestības zinātne”, ko sv. Terēze saprata un izteica, balstās uz izpratni, ka mīlestība pret Dievu un citiem nav atkarīga no cilvēka paša spējām, īpašībām vai nopelniem: tā pamatā drīzāk ir spēja pieņemt savu trauslumu un Dieva mīlestību pret katru cilvēku. Pāvests Francisks, liels svētās Terēzes cienītājs, apraksta šo "zinātni" kā tādu, kas prasa uzticības aktu: "Uzticies kā bērns, kurš nodod sevi Dieva rokās." Iekšējā brīvība Pr. Olivjē Rufrē, kura misija ir turpināt izplatīt sv. Terēzes no Lizjē vēstījumu, uzskata, ka UNESCO paziņojums ļauj viņas vēstījumam sasniegt dažādu kultūru un reliģiju cilvēkus. “Pat šodien Terēzes garīgā tuvība ļauj daudziem cilvēkiem” visā pasaulē “gūt labumu no šī paša aicinājuma iet šo iekšējās brīvības ceļu, kas vienkārši ir garīgās bērnības ceļš, kuru atklāja sv. Terēze no Lizjē. Viņa dalās savā pieredzē par to ar tiem mūsu laikabiedriem, kuri saņem viņas vēstījumu un kuri atļauj tam līdz viņiem aizsniegties.” Šī sv. Terēzes no Lizjē “zinātne par mīlestību” “palīdz tiem, kuri cenšas to dzīvot, piedzīvot personisku iekšējo mieru, tā ceļ cilvēku un audzina miera garu,” secina svētnīcas prāvests. Aleteia.org | 
