Svētais Matejs raksta, ka Jēzus ņem sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzved viņus augstā kalnā, kur pārveidojas. Viņš tiem atklājas visā savā Dieva Dēla skaistumā. Francisks aicināja padomāt, kas ir šis skaistums un kas ir tas, ko redz mācekļi. Vai tā ir izrāde? Nē, tā nav izrāde. Viņi ierauga, kā Dieva svētuma gaisma atspīd Jēzus sejā un drēbēs. Tādā veidā atklāja Dieva majestāte un Viņa skaistums. Taču Dievs ir Mīlestība. Tāpēc mācekļi ar savām acīm ieraudzīja Kristū iemiesojušās dievišķās Mīlestības skaistumu un spožumu – uzsvēra pāvests. Tā bija paradīzes anticipācija. Mācekļi piedzīvoja lielu pārsteigumu. Jau ilgu laiku viņu acu priekšā atradās Mīlestības tēls, taču viņi nebija pamanījuši, cik tas ir skaists. Viņi to ierauga tikai tagad un piedzīvo lielu prieku. Īstenībā Jēzus viņus tādā veidā veido, gatavo vēl svarīgākam solim – turpināja Svētais tēvs. Drīz tiem nāksies atpazīt to pašu skaistumu, kad Jēzus tiks pienaglots pie krusta ar izkropļotu seju. Jēzus pārveidošanās laikā Pēteris grib apturēt mirkli, “uzlikt to uz pauzes”, uzkavēties tur ilgāk, taču Kungs viņam to neļauj. Jēzus gaismu nevar aprobežot ar “mirkļa maģiskumu”. Jēzus ar savu skaistumu neatrauj mācekļus no dzīves realitātes, bet piešķir viņiem spēku sekot Viņam līdz Jeruzalemei, līdz krustam. Kristus gaisma mūs nenovirza no ceļa, bet vienmēr liek iet uz priekšu. Tā neļauj mums slēpties. “Brāļi un māsas, šis Evaņģēlijs arī mums iezīmē ceļu: tas mums māca, cik svarīgi ir būt ar Jēzu, pat tad, kad nav viegli saprast visu, ko Viņš saka un mūsu labā dara”, teica pāvests. “Patiešām, esot kopā ar Viņu, mēs iemācāmies saskatīt Viņa vaigā mīlestības, kas sevi atdod, spožo skaistumu – arī tad, kad tā satur krusta iezīmes. Viņa skolā iemācāmies arī saskatīt to pašu skaistumu cilvēku, kuri ikdienā soļo mums līdzās, sejās: ģimenes locekļu, draugu, kolēģu, kuri dažādos veidos rūpējas par mums, sejās. Cik daudzas spožās sejas, cik daudzi smaidi, cik daudzas rievas, cik daudzas asaras un rētas vēstī par mīlestību mums visapkārt! Iepazīsim tās saskatīt un piepildīt ar tām sirdi. Un tad dosimies nest arī citiem gaismu, ko paši saņēmām, veicot konkrētus mīlestības darbus, ar lielāku nesavtību metoties ikdienas darīšanās, mīlot, kalpojot un piedodot ar lielu dedzību un atvērtību”. Pāvests piebilda, ka Dieva brīnumaino darbu un Viņa vaiga kontemplācijai vajadzētu mūs pamudināt kalpot citiem. Viņš aicināja mūs uzdot sev jautājumu, vai mēs protam saskatīt savā dzīvē Dieva mīlestības gaismu. Vai protam to priecīgi un pateicīgi atpazīt cilvēku, kuri mūs mīl, sejās? Vai meklējam ap sevi šīs gaismas zīmes, kura piepilda mūsu sirdi un atver to mīlestībai un kalpošanai? Vai arī mēs varbūt dodam priekšroku spožo elku pelavām, kas mūs atsvešina no citiem un liek ierauties sevī? No vienas puses ir Kunga spožā gaisma, bet no otras – šķietamā un mākslīgā gaisma, ko izstaro elki. Kurai no šīm gaismām es dodu priekšroku? – jautāja Francisks. Vaticannews.va | 
