Dieva klātbūtne mūsu sirdī ir zāles, kas ārstē no grēka un ļaunuma. Tikai Viņš var dot mums tīru un skaidru sirdi, lai mūsu domas, vārdi un darbi nestu labus augļus. Tādēļ personisku attiecību veidošana ar Dievu ir pirmais un svarīgākais atgriešanās nosacījums. Aplūkosim piecus nepieciešamos elementus, saistot tos ar pieciem rokas pirkstiem, kas ļaus veidot tuvas attiecības ar Dievu un tuvākajiem. Pirmais vienmēr ir pirmais Īkšķis ir pirksts, kas vienmēr rāda uz augšu – uz Dievu, bet tajā pat laikā tas atrodas vistuvāk sirdij un atbilst lūgšanai, kas ļauj pulsēt dzīvībai. Pāvests Francisks 2024. gadu pasludināja par lūgšanas gadu. Tam ir trīs būtiski mērķi – pirmais, palīdzēt mums visiem labāk sagatavoties 2025. – Jubilejas gadam –, kas notiks Romā. Otrais, visiem kopā lūgties par mieru pasaulē, jo karš nes iznīcību, nabadzību un nāvi, kā arī veicina vienaldzības un atstumšanas kultūru, kas apslāpē ilgas pēc miera un solidaritātes. Ikviens karš izstumj Dievu no cilvēka personīgās un sabiedrības dzīves. Trešais mērķis – no jauna atklāt lūgšanas lielo vērtību un absolūto vajadzību pēc sarunas ar Dievu ikdienā; apzināties, kāda ir kristīgās lūgšanas būtība un, galvenais, kā mūsdienu, digitālās kultūras cilvēku audzināt un izglītot lūgšanai, lai tā būtu efektīva un auglīga. Šis lūgšanai veltītais gads un arī Lielā gavēņa laiks būs sava veida “lūgšanas skola”, kurā ejot, esam aicināti ik dienas atkārtot mācekļu izteikto lūgumu Jēzum: “Kungs, māci mūs lūgties!”. Mācīdams Tēvs mūsu lūgšanu, Jēzus aicināja mācekļus sargāties no diviem kārdinājumiem – no liekulības un pļāpāšanas. Viņš sacīja: „Kad jūs lūdzat Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvēt un skaitīt lūgšanas, lai cilvēkiem izrādītos” (Mt 6,5). Ir tādi kristieši, kuri lūdzas tādēļ, lai ļaudis viņus redzētu, bet patiesībā viņi dzīvo bez Dieva kā ateisti. Iet uz dievnamu un pavadīt tur laiku, bet, atgriežoties mājās, strīdēties ar saviem tuvākajiem, dusmoties un nepiedot. Tas ir liels ieļaunojums! Jēzus mūs aicina nebūt kā farizejiem, kuri neko negrib mainīt, un nebūt arī kā pagāniem, kuri izrunā daudz vārdu un domā, ka tāpēc tiks izklausīti. Lūgties nenozīmē runāt ar Dievu kā papagailim, atkārtojot iemācītās frāzes. Lūgšanā ir svarīgi nevis izteiktie vārdi, bet gan iekšējā nostāja, jo tai jānāk no sirds. Galvenais – nostāties Debesu Tēva priekšā, jo, pirms lūdzam, Viņš zina, kas mums ir vajadzīgs (Mt 6,8). Pietiek paturēt prātā Viņa žēlsirdīgo mīlestību un varam būt droši, ka tiksim uzklausīti, ja ar paļāvību griezīsimies pie Viņa. Attiecības – tā ir māksla Otrais ir rādītājpirksts. Ar to mēdz kaut ko norādīt citiem, bet šis pirksts izsaka arī vajadzību pēc attiecībām ar otru cilvēku. Grāmatā “Radīti laimei” arhibīskaps Fultons Šīns ir formulējis īsu un precīzu definīciju: “Debesis ir kopiena, elle – vientulība.” Grēks ved uz vientulību, jo sarauj attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Kad cilvēks ir vientuļš, viņam nav no kā saņemt mīlestību un nav kam mīlestību dāvāt. Vientulība ļoti sāp, savukārt kopābūšana mīlestībā un sadraudzībā dod prieku un vēlmi dzīvot. Tādēļ neļausim, lai mūsu dzīvi sagrautu grēks, vientulība un noslēgšanās sevī. Kopiena ir ceļš, pa kuru jāiet, lai dzīvotu harmonijā ar sevi, lai mēs būtu uzticīgi savam augstākajam aicinājumam. Mēs esam radīti, lai būtu kopā, nevis vieni paši. Lielā gavēņa laikā mēs tiekam mudināti savas sirdis atvērt tuvākajam, jo ikviens cilvēks ir dāvana. Pirms vairākiem gadiem vēstījumā Lielā gavēņa laikam pāvests Francisks mūs aicināja “dot žēlsirdības dāvanas, lai pārtrauktu šo ārprātu – dzīvošanu, krājot tikai sev vienam, sevi mānot, ka tādā veidā nodrošinām sev nākotni, kura patiesībā nepieder mums.” Patiesībā individuālisms atstāj dvēselē dziļu tukšuma sajūtu. Dzīvodami savam labumam, mēs sākam slēpties no citiem, bēgam no īstās dzīves, lai justos drošībā, taču beigās attopamies ar pilnīgi tukšām rokām. Vienā no poļu žurnāliem lasīju interviju ar miljonāru, kurš ziedoja daudz naudas Baznīcai. Žurnālists viņam vaicāja: “Kā jūs domājat, vai tiešām Dievam ir vajadzīgs tik daudz naudas?” “Dievam no manis nekas nav vajadzīgs, tas man ir vajadzīgs. Es ziedoju naudu, palīdzu citiem, lai mana sirds būtu atvērta. Nevienam nevajadzīga dzīve ir nāve, pat ja mēs dzīvojam pārpilnībā un izpriecās. Pašu labāko un skaistāko pasaulē ir radījuši tie cilvēki, kuri centās dzīvot citu dēļ, darot labu un palīdzot tuvākiem. Esmu sapratis, ka dzīvoju, kamēr varu nest labumu citiem, bet vienīgi eksistēju, kad nevienam nav nekāda labuma no manas dzīves” – teica šis cilvēks. Tātad alkatība ir nevis naudas maka, bet gan sirds slimība. Mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis... Trešais, centrālais pirksts, kas paceļas pāri pārējiem, mums liek domāt par kaut ko ļoti svarīgu, proti, godīgumu. Būt godīgam nozīmē dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, saglabājot tīras rokas un skaidru sirdi. Ne tikai gavēņa laikā, bet vispār garīgajā dzīvē, liela uzmanība jāpievērš mērenībai gan ēšanā, gan dzeršanā, jo citādi mēs varam nodarīt sev pāri. Vienā no trešdienas katehēzēm pāvests Francisks uzsvēra, ka pastāv saistība starp psihisko līdzsvaru un veidu, kā mēs lietojam uzturu. Kā norādīja Jēzus, vaina ir meklējama nevis ēdienā kā tādā, bet mūsu attieksmē pret to. Šī tēma ir ļoti svarīga: “Pastāsti man, kā tu ēd, un es tev pateikšu, kāda izskatās tava dvēsele.” Tas, kā mēs attiecamies pret ēdienu, kā ēdam, atklāj mūsu iekšējo būtību, mūsu paradumus, mūsu emocionālo stāvokli. Kā teikts romiešu sakāmvārdā: “Mēs ēdam, lai dzīvotu, bet nevis dzīvojam, lai ēstu.” Negausība ir netikums, kas skar vienu no mūsu visvitālākajām vajadzībām – ēšanu. Tāpēc šajā ziņā ir jābūt uzmanīgiem! (Vatikāns, 10.01.2024). Kad cilvēks uzturā lieto daudz ogļhidrātu, viņš kļūst miegains, tāpat notiek ar mums, kad savu miesu piepildām ar to, ko apustulis Pāvils sauc par dzīrošanu un skurbumu, jo tad neļaujam Dievam mūs pamodināt, un līdz ar to mēs vēl vairāk slīgstam apātijā. Pāvests Francisks saka, ka gavēšana ir ļoti svarīgs līdzeklis, kas palīdz labāk iepazīt sevi un atklāt to, kas dzīvē ir pats galvenais. Gavēšana arī māca pazemību un uzticēšanos, kā arī palīdz stāties pretī kārdinājumam visu “aprīt”, lai apmierinātu savu iekāri un aizpildītu sirds tukšumu. Piedot un doties tālāk Ceturtais rokas pirksts ir zeltnesis, uz kura tiek nēsāts laulības gredzens. Tas saistās ar mīlestību un piedošanu, jo nevar patiesi mīlēt bez piedošanas. Šis pirksts ir arī visvājākais, jo to ir visgrūtāk pacelt augšup. Tas mums atgādina, ka lielo dzīves mērķu – īpaši, mīlestības – sasniegšana nenotiek bez grūtībām. Mēs visi esam trausli un piedzīvojam neveiksmes, grūtības, vājuma brīžus. Taču kāds ir tas spēks, kas ļauj mums celties un iet uz priekšu? Tā ir piedošana. Kāds svētais ir teicis: “Nav kristietības bez Kristus, nav Kristus bez krusta un nav krusta bez piedošanas.” Tas nozīmē, ka nav kristīgās dzīves bez piedošanas. Mēs visi esam grēcinieki, tāpēc mums jāmācās piedot. Savukārt svētais Jānis Hrizostoms sacīja: “Nekas cits mūs nedara līdzīgākus Kristum, kā pastāvīga gatavība piedot.” Mēs noteikti bieži esam dzirdējuši: “Piedod tiem, kas tev nodarījuši pāri, jo dzīve, kurā valda naids un dusmas, ir postoša” – lieliski! Tas viss ir taisnība, tikai kā to izdarīt? Vispirms mums jāsaprot, kas ir un kas nav piedošana. Minēšu trīs izplatītākos mītus par piedošanu. Pirmais – piedod un aizmirsti, taču piedošana nav skleroze. Ir tādas lietas, ko nevar aizmirst. Galu galā, ja mēs varētu vienkārši izdzēst no prāta atmiņas par nodarīto, piedošana nebūtu vajadzīga. Un patiesībā mēs varam kaut ko piedot tikai tāpēc, ka mēs to atceramies. Dažreiz šķiet, ka būtu labāk dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis, taču tad mēs atņemam sev iespēju saprast sevi, citus un mācīties no savām kļūdām. Piedot nozīmē atcerēties citādi jeb uzlūkot notikušo ar Jēzus acīm. Otrais – piedošana nav ļaunuma attaisnošana. Mēs nesakām: “Nekas nav noticis.” Nē, bet es tev piedodu, jo negribu, lai ļaunums un naids valdītu pār mani. Piedot nozīmē mācēt sākt no jauna. Trešais – piedod, jo tā vajag. Ja mēs piedodam tikai tāpēc, ka tā vajag, bet nedarām to no sirds, tad naids un dusmas nemaz nepazūd. Piedošana nav izvēle, ko var uzspiest. Tam jānāk no sirds, jābūt brīvam un apzinātam lēmumam, pat ja tam ir vajadzīgs ilgāks laiks. Lai nedzīvotu pagātnē, bet varētu iet uz priekšu, mums jāmācās piedot un saņemt piedošanu. Varbūt mēs domājam, ka Dievs mums piedod tāpēc, ka mēs piedodam citiem. Taču tas tā nav! Mēs varam piedot tikai tādēļ, ka Dievs mums ir piedevis daudzus grēkus. Vienīgi Dieva žēlsirdība un piedošana dara mūs spējīgus piedot saviem pāridarītājiem. Kā sacīja svētais Cipriāns no Kartāgas: “Kā tu vari teikt, ka tici Kristum, ja nedari to, ko Viņš tev pavēl.” Kā runā klusums Piektais ir mazais pirksts. Tas atgādina par pazemību, bet pazemība mīl klusumu. Sabiedrība, kurā galvenā loma ir ierādīta izklaidēm un izpriecām, nav spējīga domāt, nav spējīga skatīties patiesībai acīs. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju “būt” – dzīvot, priecāties, sajust sevi, nevis tikai par katru cenu būt aktīvam, visu laiku darboties. Tādēļ ieklausīsimies, kā runā klusums un izbaudīsim “klusuma terapiju”, kas sakārto domas un atklāj iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir. Tam ir izšķiroša nozīme garīgajai augšupejai, vienatnē mēs varam ātrāk gūt garīgo līdzsvaru, un gūt mierinājumu savā iekšējā klusumā, kura sasniegšanai mēs ikdienā patērējam tik daudz laika. Klusums mums ļauj atrast to, ko esam pazaudējuši, – sevi pašu, citus cilvēkus un varbūt pat Dievu. Jā, jo Dievs runā klusumā un Viņu mēs varam dzirdēt tikai ieklausoties savā sirdī. Ja nedosim sev iespēju ieskatīties sirdsapziņā, savā būtībā mēs viegli varam kļūt par atkarību vergiem. Dators, televizors, mobilais tālrunis, skaļa mūzika, – arī tās ir atkarības, kuras neļauj cilvēkam sasniegt savas personības briedumu, kļūt patstāvīgam un neatkarīgam. Lūgsim Dievu, lai mēs, pateicoties kārtējā gandarīšanas laika ieteiktajiem garīgajiem vingrinājumiem, vēl vairāk atvērtos Viņa mīlestībai un darbībai, jo Viņš vēlas mūs pārveidot ar savu žēlastību. Tā nav taisnība, ka Dievs mūs mīlēs tikai tad, kad mēs mainīsimies, Viņš mūs mīl tāpēc, lai mēs varētu mainīties – lai kļūtu labāki un patiesāki. Novēlu Jums ar Dieva palīdzību uzsākt un ticībā piedzīvot Lielā gavēņa ceļojumu! Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests |
