Ciešanām un slimībai mums ir jāstājas pretim, bet ir svarīgi to darīt cilvēka cienīgā veidā jeb cilvēcīgi – uzsvēra Svētais tēvs. Tā vietā, lai izvairītos no ciešanu tēmas kā tabu, par ko labāk nerunāt, mums vajadzētu izdzīvot tās attiecībās, neieraujoties sevī un nepieļaujot, lai pretestība, kas rodas tīri dabiski, pārvērstos izolācijā, pamestībā vai izmisumā. Daudzu brāļu un māsu pieredze rāda, ka sāpes un slimība ticības gaismā var kļūt par izšķirošiem faktoriem ceļā uz nobriešanu: “ciešanu audekls” patiesībā ļauj atšķirt būtisko no nebūtiskā. Taču pirmām kārtām tas ir Jēzus, kurš ar savu piemēru rāda mums ceļu. Viņš mudina mūs rūpēties par slimajiem, vājajiem un apņēmīgi palīdzēt pārvarēt slimību; tajā pašā laikā Viņš delikāti aicina mūs vienoties savās ciešanās ar Viņu, kurš salika sevi upurī mūsu pestīšanas labā – sacīja pāvests. Turpinājumā viņš pievērsās diviem izšķirošiem vārdiem: līdzjūtība un iekļaušana. Runājot par līdzjūtību, Francisks minēja vairākas vietas no Svētajiem Rakstiem, kur parādīta Jēzus attieksme pret trausliem cilvēkiem. Redzot daudzos ļaudis, kas bija kā avis bez gana un kuriem bija grūti dzīvē orientēties, Jēzus iežēlojas par viņiem. Viņš jūt līdzi izsalkušajam un pagurušajam pūlim, nenogurstoši pieņem slimos un uzklausa viņu lūgumus, iežēlojas par atraitni, kura apbedī savu vienīgo dēlu. Pāvests paskaidroja, ka Jēzus lielā līdzjūtība izpaužas kā tuvība, un Viņš identificējas ar cietējiem. “Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt”, Viņš saka (Mt 25, 36). Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja, ka tas viss atklāj kādu svarīgu aspektu, proti, ka Jēzus nevis izskaidro (itāļu valodā: non spiega) ciešanas, bet noliecas (si piega) pār cietējiem. Viņš nevēršas pie cietējiem ar vispārīgiem un tukšiem mierinājuma vārdiem, bet pieņem ciešanu drāmu kā tādu un ļaujas aizkustinājumam. Šajā ziņā Svētie Raksti ir izglītojoši: tie nesniedz mums rokasgrāmatu ar mierinošiem vārdiem, ko teikt sāpju nomāktam cilvēkam, vai gatavas receptes, kā justies, bet iepazīstina mūs ar konkrētiem cilvēkiem un viņu dzīves stāstiem. Kristus pārveidoja mūsu sāpes, pieņemot tās kā savējās, un upurēja tās kā mīlestības dāvanu. Viņš nesniedza vieglas atbildes uz mūsu “kāpēc”, bet uz krusta Viņš mūsu lielo “kāpēc” padarīja par savu – sacīja Francisks. Tādējādi tie, kas asimilē Svētos Rakstus, attīra savu reliģisko iztēli no kļūdainām pieejām un iemācās iet Jēzus norādīto ceļu, tas ir, burtiski pieskarties cilvēku ciešanām, pazemīgi un lēnprātīgi, lai tādā veidā ar savu tuvību sniegtu cietējiem pestīšanu nesošu un konkrētu atbalstu. Runa ir ne jau par teorētisku “pieskaršanos”, bet “pieskaršanos ar roku” – par reālu tuvību un atbalstu. Pēc tam Svētais tēvs pievērsās “iekļaušanas” tēmai, norādot, ka šis termins nav atrodams Bībelē, bet tas labi apraksta Jēzus stilu. Jēzus iet pretī grēciniekiem, tiem, kuri ir nomaldījušies, atstumti, un dara visu, lai tiktu pieņemti Tēva mājās. Pietiek padomāt par lepras slimniekiem. Jēzum ir svarīgi, lai neviens netiktu izslēgts, bet saņemtu Dieva dāvāto pestīšanu. Taču iekļaušana saistās ar vēl kādu aspektu: Kungs vēlas, lai viss cilvēks tiktu dziedināts – gan viņa gars un dvēsele, gan arī miesa. Maz ko līdzētu fiziskā dziedināšana, ja sirds netiktu atbrīvota no grēka – uzsvēra pāvests. Runa ir par vispusīgu – miesas, dvēseles un gara – atjaunotni. Francisks paskaidroja, ka iekļaušana mūs ved pie dalīšanās. Kristus, kurš pats pavadīja laiku ļaužu vidū, darot tiem labu un dziedinot slimos, pavēlēja saviem mācekļiem, lai arī viņi rūpētos par slimajiem un svētītu tos Viņa vārdā, dalīdamies ar viņiem Viņa mierināšanas misijā. Caur ciešanu un slimības pieredzi, mēs kā Baznīca esam aicināti kristīgā un cilvēciskā solidaritātē iet kopā ar ikvienu, paverot dialoga un cerības iespējas. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dieva Vārds ir spēcīgs līdzeklis pret jebkādu noslēgšanos un ticības uzskatīšanu par kaut ko abstraktu vai ideoloģisku. Vārds, kas tika rakstīts Gara iedvesmā, vairo mūsos dedzību pret Dievu un cilvēkiem, iededzina mīlestības liesmu un atdzīvina apustulisko degsmi. Tāpēc Baznīcai ir pastāvīgi jādzer no Vārda avotiem. Vaticannews.va | 
