Lūgšanu vigīlijā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, īpaši tie, kuri pārdzīvo dažāda veida ciešanas un sāpes – slimības, sēras, vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu. "Mieriniet, mieriniet manu tautu" (Is 40,1). Pravieša Isaja aicinājums šodien sasniedz arī mūs. Tas ir aicinājums dalīties Dieva mierinājumā ar saviem brāļiem un māsām, kuri piedzīvo vājuma, skumju un ciešanu naktis. Tiem, kas raud, skumst, cieš slimību vai sēro, skaidri un spēcīgi izskan Kunga pravietiskais vēstījums, ka ciešanas tiks pārvērstas priekā. Līdzjūtības Vārds, kas kļuva miesa Kristū, ir labais samarietis, par kuru runā Evaņģēlijs. Viņš ir tas, kas pārsien mūsu brūces, tas, kas rūpējas par mums. Arī tumsas brīžos Dievs mūs nepamet vienus; gluži pretēji, tieši šādās situācijās mēs esam aicināti aizvien vairāk likt cerību uz Viņa kā mūsu Glābēja tuvumu, - sacīja Svētais tēvs. Mēs bieži meklējam kādu, kas mūs mierinātu, bet bieži neatrodam. Dažreiz to cilvēku balsis, kuri vēlas dalīties mūsu sāpēs, kļūst gandrīz nepanesamas. Tā ir taisnība. Ir situācijas, kad vārdi nepalīdz un pat kļūst lieki. Šādos brīžos, iespējams, paliek tikai asaras, ja tās vēl nav izsmeltas. Pāvests Francisks runāja par Marijas Magdalēnas asarām, kad viņa pie Jēzus tukšā kapa jutās izmisusi un viena. "Viņa vienkārši raud. Mūsu dzīvē ir brīži, kad tikai asaras mums palīdz ieraudzīt Jēzu. Un kāda ir šīs sievietes vēsts? "Es redzēju Kungu!"" Mīļās māsas un brāļi, asaras ir valoda, kas izsaka ievainotās sirds visdziļākās jūtas. Asaras ir kluss sauciens pēc līdzjūtības un mierinājuma. Bet galvenokārt tās ir mūsu skatiena, jūtu un domu atbrīvošana un šķīstīšana. Mums nevajadzētu kaunēties no asarām; tas ir veids, kā paust mūsu skumjas un ilgas pēc jaunas pasaules; asaras ir valoda, kas runā par vājo un ievainoto cilvēka dabu, kas ir aicināta uz prieku. Tur, kur ir ciešanas, neizbēgami rodas arī jautājums: kāpēc tik daudz ļaunuma? No kurienes tas rodas? Kāpēc tas notika tieši ar mani? Svētie Raksti skaidro, ko nozīmē pāriet no jautājumiem uz ticību. Ir jautājumi, kas liek mums noslēgties sevī. Ir domas, no kurām nekas labs nevar rasties. Ja tās mūs izolē un iegrūž izmisumā, tās pazemo mūsu intelektu. Labāk – kā lasām psalmos –, lai jautājums kļūst par protestu, žēlabām, saucienu pēc taisnības un miera, ko Dievs mums ir apsolījis. Tad mēs ceļam tiltu uz debesīm, pat ja tās šķiet klusē. Baznīcā mēs meklējam atvērtas debesis, kas ir Jēzus, - atgādināja pāvests. Uzrunas gaitā Romas bīskaps uzsvēra, ka mierinājums un atbalsts palīdz uzvarēt ļaunumu. Rokas uzlikšana uz pleca, kas mūs mierina, raud kopā ar mums un dod mums spēku, ir zāles, ko neviens nevar sev liegt, jo tā ir mīlestības zīme. Tur, kur sāpes ir dziļas, cerībai, kas dzimusi no kopības, jābūt vēl spēcīgākai. Un šī cerība nepieviļ. Uzklausītās liecības pauž šo pārliecību: vardarbībai nepieder pēdējais vārds, to uzvar mīlestība. Uz kādu lielāku atbrīvošanu mēs varam cerēt, ja ne uz to, kas nāk no piedošanas, kas spēj atvērt sirdis caur žēlastību, pat ja tās ir cietušas visa veida nežēlību? Pārciesto ļaunprātību nevar izdzēst, bet piedošana ir Dieva Valstības priekšvēstnesis uz zemes, Viņa darbības auglis, kas izbeidz ļaunumu un nodibina taisnīgumu. Pestīšana ir žēlsirdība un var padarīt mūsu nākotni labāku, kamēr mēs gaidām Kunga atgriešanos. Tikai Viņš noslaucīs katru asaru un atvērs vēstures grāmatu, ļaujot mums lasīt tās lappuses, kuras šodien mēs nevaram attaisnot vai saprast (sal. Atkl 5). Arī jums, brāļi un māsas, kas esat piedzīvojuši netaisnību un ļaunprātīgas izmantošanas radītās sāpes, Marija šodien atkārto: "Es esmu jūsu Māte." Un Dievs savas sirds dziļumos jums saka: "Tu esi mans dēls, tu esi mana meita." Neviens nevar atņemt šo dāvanu, kas tiek piedāvāta katram. Baznīca, kuras daži locekļi diemžēl ir jūs ievainojuši, šodien kopā ar jums nometas ceļos savas Mātes priekšā. Lai mēs visi spētu mācīties ar maigumu rūpēties un sargāt vismazākos un neaizsargātākos! Svētā Pāvila vārdi mudina domāt, ka, saņemot mierinājumu no Dieva, mēs spējam mierināt arī citus: "Viņš, kas mūs mierina visās mūsu bēdās, lai arī mēs varētu mierināt tos, kas cieš jebkādas bēdas, ar to mierinājumu, ar ko Dievs mūs iepriecina" (2 Kor 1:4), - raksta apustulis. Dārgie, tāpat kā pastāv personīgās ciešanas, mūsu laikmetā pastāv arī veselu tautu ciešanas, kuras, vardarbības, bada un kara nastas pārņemtas, lūdz mieru. Šis ir spēcīgs sauciens, kas mūs aicina lūgties un rīkoties, lai vardarbība izbeigtos un tie, kas cieš, atgūtu mieru; tas ir sauciens, kas aicina Dievu, kura sirds trīc līdzjūtībā, ienākt mūsu sirdīs. Patiesais mierinājums, ko mums vajag sniegt, ir parādīt, ka miers ir iespējams un ka tas aug un attīstās katrā no mums, ja to neapspiežam. Lai tautu vadītāji uzklausa tik daudzu nevainīgu bērnu saucienus un nodrošina viņiem mierīgu nākotni. Mēs esam pārliecināti, ka arī smagu ciešanu laikā Dievs nepieļaus, ka pietrūktu siržu un roku, kas palīdzētu un mierinātu, ka pietrūktu miera nesēju, kas spētu pacelt to cilvēku garu, kuri cieš sāpes un skumjas. Un kopā, kā mācīja mums Jēzus, sauksim vēl patiesāk: "Lai atnāk Tava Valstība!" Vaticannews.va |
