Arhibīskap Georg Gensvain, kādēļ jums bija tik svarīgi ierasties šeit Altetingā uz “Benedikta forumu”? Nu, šis jautājums mani pārsteidz! Mani ielūdza, un es labprāt un tūlīt piekritu. Tas bija jau pirms deviņiem mēnešiem. Altetinga, protams, nav kaut kāda vieta, bet gan žēlastības vieta mirušajam pāvestam Benediktam. Kopā ar viņu esmu šeit piedzīvojis skaistas, svarīgas un dziļas lietas, un tāpēc es ar lielu prieku piekritu un esmu tagad šeit, un priecājos, ka varu būt šeit. Jūs bijāt klāt, kad Benedikts XVI 2006. gada 11. septembrī pirmoreiz kā pāvests atgriezās Altetingā. Kādas atmiņas jums ir palikušas par šo dienu? Tas bija gandrīz pirms 18 gadiem. Kad vakar šeit ierados, man likās, ka tas noticis tikai aizvakar. Arī tad laiks bija skaists, bet bija arī tik pārpilns ar emocijām, ar garu, kas šeit jūtams, ar Dievmātes garu. Tas bija kā pārslēgt slēdzi. Ir zināms, ka Benedikts XVI toreiz nolika savu bīskapa gredzenu pie Dievmātes kājām. Vai jūs par to zinājāt jau iepriekš? Viņš par to bija teicis un arī īstenoja. Tas nebija tikai simbolisks akts, tam bija dziļš iekšējs pamatojums un dziļa iekšēja jēga. Viņš bieži to pieminēja arī pēc apmeklējuma. Vizīte šeit, Altetingā, patiešām bija viņa sirds mierinājums. Svētdienas rītā jūs šeit Benedikta XVI forumā sīkāk pastāstīsiet par daudzajiem gadiem, ko esat pavadījis kopā ar Benediktu XVI. Jūsu darba kalendārs šobrīd droši vien atkal ir visnotaļ pilns, kopš pāvests Francisks ir uzticējis jums jaunu uzdevumu. Jūs nesen esat iecelts par apustulisko nunciju Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Ko jūs visvairāk gaidāt no šī amata un kur saskatāt lielākos izaicinājumus? Jauns izaicinājums ir tas, ka nekad dzīvē neesmu strādājis nunciatūrā. Neesmu arī no tā sauktās Carriera Diplomatica, taču man ir bijis daudz saskarsmes ar diplomātisko pasauli Romā gan kā privātsekretāram, gan kā pāvesta mājsaimniecības (Pontificalis Domus – red. piez.) prefektam. Šo iecelšanu es uztveru kā jaunu iespēju pildīt un īstenot apustulātu pavisam citā jomā. Un es ar prieku to pieņemu, pat ja labais Kungs mani tagad vēlas tur, kur es pat nebiju domājis. Izaicinājumi parādīsies. Baltijas valstis, protams, ir ģeopolitiski ļoti svarīgas Eiropai. Man vēl nav konkrētu ideju par to, kādas būs manas prioritātes. Tas notiks, un es to gaidu ar nepacietību un tuvojos šim uzdevumam ar pārliecību, paļāvību uz Dievu, bet arī ar lielu prieku. Kā jūs gatavojaties šim uzdevumam? Garīgi. Es to visu iekļauju savās lūgšanās un jau tagad cenšos kaut ko izlasīt par šīm valstīm, papētīt. Domāju, ka viss pārējais noskaidrosies. Es pagaidām nevēlos neko apgalvot, jo realitāte noteikti ir ļoti atšķirīga. Es nevēlos tikt iepriekšēju pieņēmumu sasaistīts, bet gan ar abām rokām satvert jauno. Jūs jau pieminējāt ģeopolitisko situāciju. Tur jūs būsit pavisam tuvu frontes līnijai, netālu no kara Ukrainā. Tajā pašā laikā Baltijas valstīs dzīvo arī krievu minoritātes. Kā Krievijas agresīvais karš ietekmē Baltijas valstu sabiedrību? Ja pēc dažiem mēnešiem atkal uzdosiet man šo jautājumu, es jums atbildēšu. Man nav ne jausmas, es zinu to pašu, ko citi, – no laikrakstiem, plašsaziņas līdzekļiem. Man pagaidām nav ne konkrētas personiskas pieredzes, ne konkrētu personisku kontaktu. Tāpēc diemžēl man būs jāpaliek jums atbildi parādā. Ja jūs sakāt, ka tur ir frontes līnija, un labais Kungs vēlas, lai es tur būtu, tad es labprāt tur iešu. Ja tā ir fronte, tad lai ir fronte. Jebkurā gadījumā tā ir vieta, kur darbosies arī labais Kungs. Bet nu mēs joprojām atrodamies Altetingā, un jūs Benedikta XVI forumā vēlaties runāt par pāvestu Benediktu. Kā jūs domājat arī nākotnē saglabāt pāvesta no Vācijas mantojumu? Man tas zināmā mērā ir sirdsapziņas diktēts pienākums, ka to, ko es piedzīvoju kopā ar viņu, ko viņš ir atstājis mantojumā, viņa bagātību, turpinātu dot tālāk vai palīdzētu, lai tas būtu nodots tālāk. Jo tā katoļiem, Baznīcai, cilvēkiem ir liela dāvana. Rūpēties par šo dāvanu – tas ir viens no maniem lielākajiem personīgajiem uzdevumiem, ko es arī turpmāk ar prieku un, ceru, vēl ilgi varēšu veikt. De.catholicnewsagency.com | 
