Iveta Jansone no Liepājas ir svētceļojuma uz Kuldīgu iniciatore un organizatore, pati arī mēroja ceļu no Liepājas kājām. Kad svētceļojums uz Kuldīgu iesākās tev? Tas iesākās manā galvā jau sen. 2019. gadā notika pēdējais svētceļojums no Liepājas uz Aglonu, kas bija brīnišķīgs un ļoti pamācošs. Tajā pirmo reizi piedalījos kā organizatore, jo iepriekš biju gājusi tikai kā dalībniece. Atgriežoties izvērtēju visus plusus un mīnusus, secināju, ka būtu labi iesaistīt lielāku komandu. Sekoja Covid-19 laiks, kas ierobežoja mūsu iespējas doties svētceļojumā, bet manī sāka rosīties domas par Kuldīgu. Runāju par to ar bīskapu Viktoru Stulpinu, viņš labiem nodomiem nekad neliek šķēršļus, tādēļ atbalstīja un neliedza arī savu padomu. 2020. gadā pirmo reizi devāmies ceļā, bet uz 15. augustu – Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkiem. Iesākto svētceļojuma tradīciju uz Kuldīgu turpinājām 2021. gadā, bet 2022., 2023. gadā bija pārtraukums. Esmu sapratusi, ka “avju ganāmpulkam” ir vajadzīgs viens “gans”, jo pirmajā gadā mūs “ganīja” dažādi Liepājas diecēzes priesteri, bet šajā ceļā un arī iepriekšējo reizi mūsu “gans” bija bīskaps V. Stulpins. Šogad arī pirmo reizi devāmies ceļā 2. jūlijā, lai Kuldīgā nokļūtu 6. jūlija vakarā un varētu svinēt oficiāli izsludinātos Vissvētākās Jaunavas Marijas no Kuldīgas svētkus 7. jūlijā, kas vienmēr tiks svinēti jūlija pirmajā svētdienā. Tas jau, varētu teikt, tagad ir mūsu pienākums – doties svētceļojumā uz šiem svētkiem. Kā mēs, rūpējoties par savu veselību, apmeklējam ārstus, tā svētceļojums ir kā dvēseles ārstēšana. Kāds bija šīgada svētceļojums? Man šķiet, ka mūsu grupa bija jau nobriedusi. Lai pierastu pie kaut kā jauna, ir vajadzīgs laiks. Pirmajos gados mēs vēl “taustījāmies”, arī izmaiņas maršrutā veidojās pamazām. Man šogad tas ļoti organiski izveidojās par dvēseles ceļu, kurā kā garīgi, tā arī fiziski biju kā viens vesels. Ļoti daudz biju lūgusi Dievu par šo ceļu, un Viņš palīdzēja aiziet. Bija arī diena, kad svētceļnieki nedaudz nomaldījās, jo atdūrās pret privātīpašuma teritoriju, līdz ar to bija jānoiet garāks posms – 34 km. Veselības dēļ nezinu, vai to būtu pievarējusi, bet Dievs mani pasargāja, jo tajā dienā bija jādodas uz Pāvilostu, lai vēl paspētu nokārtot organizatoriskus jautājumus sakarā ar svētceļnieku nakšņošanu. Ko tu mācījies no šī ceļa? Mācījos sadarbību, tuvākmīlestību, iecietību, otrā ieklausoties. Jūtu, ka manī ir lielāks briedums, jo kādreiz ambīcijas un kompleksi mani vairāk bija sasaistījuši. Priecājos par to, jo pamanu lietas, kuras tagad uzlūkoju ar pateicīgu sirdi. Organizatoram vienmēr ir jārēķinās ar to, ka uz saviem “pleciem būs jānes” citu domas, viedokļi, bet ja roka “arklam” pielikta, jāiet uz priekšu. Viss jau notiek ikviena cilvēka labā – no katras situācijas, kurā iesaistīti divi cilvēki, mācīties var abi. Viss svētceļojums ir kā ļoti “plaša bilde”, jo iesaistīti ir ļoti daudzi cilvēki, tas ir tā, kā sv. Pāvila vēstulē teikts: “Kā viens ķermenis un tam daudz locekļu, bet visi ķermeņa locekļi, kaut gan to ir daudz, ir tikai viens ķermenis, tā arī Kristus.” (1Kor 12,12) Es pati savā spēkā neko nebūtu varējusi paveikt, mēs katrs nesām savu “krustu” ar Dieva palīdzību. Tāpat nākamgad noteikti nebūs, bet ļoti daudzas lietas ir atkarīgas no mums pašiem – kā risinām tās. Ja nonāku kāda šķēršļa vai baiļu priekšā – ko ar to daru, kā reaģēju? Vai meklēju palīdzību svētceļojuma “ģimenē”, vai ļaujos izmisumam, pastāvot iespējai izveidot arī “negaisu”. Kādi bija paši svētki Kuldīgā? Iegājām iepriekšējās dienas vakarā, kur baznīcā vienojāmies kopīgās svētku vesperēs un adorācijā, tur valdīja pilnīga pielūgsmes noskaņa. Ļoti uzrunāja ar lilijām izrotātais Dievmātes altāris. Tur nekā netrūka, jo katrs jau ieradās vēl ar savu “liliju”. Paši svētki arī bija fantastiski! Kas bija tavi palīgi, kam vēlies teikt “paldies”? Paldies bīskapam Viktoram Stulpinam par pacietību un vadību! Milzīgs palīgs bija Jānis Žigo, kurš bija mūsu šoferis un ar “Bonibusu” veda svētceļnieku mantas, kā arī atveda pusdienas. Liels paldies viņam par laiku, ko atrāva savai ģimenei, un kalpošanu! Saraiķos satikām atsaucīgus cilvēkus, īpašs paldies Ingunai, kura rūpējās, lai mēs varētu nakšņot zem jumta. Tāpat gribas pieminēt arī Pāvilostas Svētā Gara katoļu draudzi un Jūrkalnē – Terēziju, Kristapu un Ievu Priedoliņus, kuri mūs pabaroja un uzņēma. Alsungā par mums rūpējās vietējā draudze un jo īpaši Ausma un Ilze, bet Kuldīgā sagaidīja vesela komanda – priesteris Vjačeslavs Bogdanovs ar dominikāņu klostermāsām. Esmu sapratusi, ka tad, ja “pieliek roku”, arī sirds un dvēsele ir iekšā, tādēļ visus aicinu piedalīties nākamā svētceļojuma sagatavošanā, organizēšanā.
Dace Milzere no Liepājas savu ikdienu saista ar mūziku, gan muzicējot pati, gan mūzikas pasaulē ievedot citus. Kādēļ devies svētceļojumā? Ir cilvēki, kuriem došanās svētceļojumā ir iziešana no savas komforta zonas, bet man tas ir pretēji – svētceļojums ir mans komforts. Ja varētu, es dotos svētceļojumā katru reizi, kad iespējams, bet tā ne vienmēr ir. Man jāmācās lūgties par sevi, bet es saņemu spēku tad, kad varu lūgties par citiem. Svētceļojums man ir iespēja atkal lūgt Dievu par kādu. Nav tā, ka tas mani “celtu spārnos”, bet saprotu, cik tas ir svarīgi tam cilvēkam, par kuru lūdzos. Es pati grūtā brīdī esmu piedzīvojusi, kā citu lūgšanas mani uztur, dod spēku doties uz priekšu. Arī pati svētceļojuma pieredze, kalpošana dziedot dāvā spēku, kas nav manis pašas. Kura no svētceļojuma dienām visspilgtāk palikusi tavā atmiņā? Protams, tā ir diena, kad gājām no Pāvilostas uz Jūrkalni gar jūras krastu. Tas bija skaists piedzīvojums, un līdz ar to tas arī spilgtāk paliek atmiņā. Kāda bija jūsu svētceļnieku grupa? Mēs bijām maza grupa, bet es tajā jutos ļoti labi, un man tā patika. Svarīgi bija lūgties par grupas dalībniekiem. Ar katru varēju tuvāk iepazīties, parunāt, kas lielā grupā nav iespējams. Milzīgs paldies Ivetai Jansonei, kura bija uzņēmusies organizatorisko pusi un to arī ļoti labi paveica. Jānis Žigo bija mūsu šoferītis, kurš veda gan mantas, gan pusdienās ēdienu, bijām ļoti aprūpēti. Jūrkalnē mums gardas pusdienas sagatavoja Kristaps un Ieva Priedoliņi. Kāda bija dienas kārtība ceļā? Kopīgi lūdzāmis “Stundu lūgšanas Vissvētākās Jaunavas Marijas godam”, dienas laikā bija arī rožukronis, reizēm pat vairākas daļas. Lūdzāmies arī “Kunga eņģeli”, pulksten 15.00 lūdzāmies “Žēlsirdības kronīti”. Bīskaps Viktors Stulpins, kurš bija arī grupas garīgais vadītājs, katru dienu mūs bagātināja ar dažādām konferencēm, uzrunām par dažādām, kristieša dzīvei svarīgām tēmām. Ja tajā dienā Baznīcā tika pieminēts kāds svētais, tad viņš pastāstīja par to vairāk, viss bija interesanti. Kā aizritēja jūsu laiks, kad bijāt sasnieguši dienas galamērķi? Pāvilostā, piemēram, mēs ar Ivetu vakarā sākām baznīcā dziedāt, iemācījāmies vairākas jaunas dziesmas. Iepriekš nebija tādas iespējas, bet te pēkšņi ir, un mēs to izmantojām. Tagad mūsu repertuārs ir papildinājies ar vairākām mīļām dziesmām. Kuldīgā, piemēram, vakarā pirms svētkiem bija adorācija baznīcā, tās laikā arī dziedājām. Mani ļoti dziļi uzrunāja priestera V. Bogdanova sagatavotās pārdomas adorācijas laikā.
Mārtiņš Drīksne no Talsiem, kurš šobrīd savu ikdienu saista ar hokeja spēli, bet septembrī plāno uzsākt studijas Somijā, skaitļošanas inženierijas jomā. Kā nolēmi, ka vēlies doties svētceļojumā no Liepājas uz Kuldīgu? Šāda doma man ienāca prātā jau martā, jo kaut ko tādu vasarā gribējās piedzīvot. Mans brālis pirms vairākiem gadiem bija devies uz Aglonu svētceļojumā ar riteņiem no Kolkas. Apjautājos par iespējām savam draugam Aleksim, kurš ikdienā ar ģimeni apmeklē katoļu baznīcu, un viņš apsolīja kaut ko uzzināt, bet piebilda, ka pats gribot doties ar kājām. Tad nolēmu, ka iešu ar viņu kopā. Tā kādā dienā es no viņa uzzināju par svētceļojumu kājām uz Kuldīgu, īsā laikā sagatavojāmies un devāmies uz Liepāju. Iepriekš no brāļa biji kaut ko uzzinājis par svētceļojuma pieredzi? Godīgi sakot – nē. Un ar velosipēdiem braukt arī jau ir citādāk nekā iet kājām. Tad biji gatavs visu pieņemt? Es īsti nezināju, kā tas būs, jo Svētajā Misē iepriekš nebiju piedalījies. Kad biju mazs, mācījos Talsu kristīgajā skolā, bet tā bija protestantiska. Domāju, ka drusku pastaigāsimies, paēdīsim, palūgsimies. Tad sāka izdalīt lapiņas ar rožukroņa noslēpumu aprakstiem un sāku domāt – kas tas būs? Kad sākām iet, dziedāt, lūgties, tad domāju – kur es esmu nokļuvis? Lūgšanas atkārtojās tik daudzas reizes, to psiholoģiski pieņemt bija grūti, bet kādā ceturtajā dienā pie tā jau pieradu. Jau pirmajā dienā abi ar draugu Aleksi cītīgi nesāt krustu un karogu... Domāju, ka es jau tāpat nekādas dziesmas nezinu, tad vismaz šādā veidā varu dot kaut kādu pienesumu. Kā ir tagad, atskatoties uz noieto ceļu, vai tas kaut ko ir devis? Man patika, ka pēc noietā dienas ceļa posma vakarā iegājām kādā baznīcā un tad sāka dziedāt dziesmas ģitāras pavadījumā, kas radīja iekšēji patīkamu sajūtu. Tas dāvāja iekšēju mieru un prieku. Kopumā šis ceļš mani rosināja ticēt Dievam un arī nākotnē vēl kādu reizi doties šādā svētceļojumā. Palīdzēja arī tas, ka ceļā biju vairāk noslēgts no pasaules dzīves, ikdienas rutīnas, kas deva labu restartu. Manuprāt, ja es darītu to pašu, bet bez ticīga nolūka, tad nevarētu iegūt mieru nedēļas laikā. Vai ir kāda diena, kas visspilgtāk palikusi atmiņā? Tā diena, kad visu dienu gājām gar jūras krastu, jo iepriekš vairāk esmu devies uz Rīgas jūras līci, bet ne pie atklātas jūras. Kāpas, jūras viļņi, vējš, tas viss bija skaisti. Vienā brīdī ceļš bija plats, citā bija jālien pa mazu taciņu, tad jāiet pa smiltīm, un te pēkšņi sākas akmeņi. Pārējās dienas bija vairāk līdzīgas viena otrai, bet šī izcēlās. Kad iegājām Kuldīgas baznīcā, tad nemaz tik ļoti negribējās braukt mājās, bijām laba grupa. Pirmās dienas laikam ir “jāpārlauž”, un tad jau iegūsti citu skatienu un visu vari izbaudīt.
Aleksis Ross no Talsiem pēc vidusskolas beigšanas gadu mācījies Aizsardzības akadēmijā, bet tagad ikdienā strādā celtniecībā Zviedrijā. Kā radās doma par svētceļojumu uz Kuldīgu? Svētceļojums no Liepājas man nebija nekas jauns, jo pirms pieciem gadiem gāju no Liepājas uz Aglonu, toreiz man bija 16 gadi. Mans jaunākais brālis, ar kuru iepriekš bijām runājuši par to, ka vēlos doties svētceļojumā, kaut kur bija ieraudzījis afišu ar sludinājumu par šo svētceļojumu uz Kuldīgu, nofotografēja un man atsūtīja. Es zināju, ka tā ir ļoti laba pieredze un iespēja stiprināt ticību. Vai pieredzēji to, ka tava ticība kļūst stiprāka? Šoreiz no Liepājas jau ceļā devos ar šādu nodomu un varēju piedzīvot to, kā Dievs darbojās caur lūgšanām, emocijām, arī ceļa grūtībām, kas ir neiztrūkstošas. Esmu jauns, un nav viegli katru dienu klausīties vienu un to pašu, ceļā tās bija lūgšanas, kas bieži atkārtojās, bet arī tur Dievs palīdzēja. Šoreiz tu devies ceļā kopā ar draugu Mārtiņu. Jā, tas bija interesanti! Mēs ar Mārtiņu mācījāmies kopā Talsu kristīgajā skolā. Viņš man jautāja par svētceļojumu, es – piedāvāju un tad vēlreiz pārjautāju, vai viņš tiešām grib iet svētceļojumā. Viņš atbildēja, ka jāpamēģina jau ir. Sākumā nebija viegli, bet pēc mūsu savstarpējām sarunām un sarunas ar bīskapu Viktoru viss nomierinājās. Galvenais, ka viņš beigās saprata svētceļojuma domu. Es no Mārtiņa arī varēju mācīties daudzas lietas, piemēram, ka jābūt atvērtākam uz visu apkārtējo un vajag ieklausīties tajā, ko saka citi. Kāds bija ceļš? Ja runājam par fizisko izturību, tad negribu lielīties, bet tas man nesagādāja īpašas grūtības. Iepriekš gadu mācījos Aizsardzības akadēmijā, kur guvu labu rūdījumu, veicot dažādus uzdevumus. Pēc iespējas centos palīdzēt arī citiem, abi ar Mārtiņu nesām krustu un karogu. Kāds tev šķita ceļa posms no Pāvilostas līdz Jūrkalnei gar jūras malu? Tas visu iešanu padarīja interesantāku. Ja būtu bijis jāiet tikai pa šoseju vai grants ceļiem, tad būtu bijis vienmuļi, bet diena pie jūras bija ļoti interesanta. Bija kāda vieta, kur nevarēja iziet, nesaslapinot kājas, tur bija ļoti šaurs un akmeņains. Bīskaps Viktors gāja pa stāvu krauju, kur bija mālaina zeme un bija grūti tikt lejā, tā ka bija arī savi kuriozi. Vai izdevās ceļā iepazīties arī ar citiem svētceļniekiem? Ne tā pa īstam, bet virspusēji – jā, sadzīviskā līmenī. Vairāk sadraudzējos ar Juri, kurš bija tuvāks mūsu un Mārtiņa vecumam. Kā tu praktizē savu ticību, kad neej svētceļojumā? Cenšos, cik es varu. Ikdienas darbs man ir Zviedrijā, kur 2 vai pat 3 nedēļas netieku uz baznīcu. Bet, kad esmu mājās Talsos, tad esmu diezgan aktīvs, cenšos iesaistīties, kur varu. Katra kristieša ticības ceļš ir arī cīņa ar ļauno garu. Jāpaļaujas uz Dievu, jāiet uz grēksūdzi, jāpilda Dieva likumi, jāiet uz baznīcu, un tas viss palīdz cīņā par savu dvēseli. Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 139 | 
