Dzīve līdz laulībām Lūcija, atskatoties uz dzīvi līdz laulībām, min, ka dzimusi Tadaiķos 1944. gadā. Dzīvesvieta bijusi Jaunliepājā, kur Lūcijas vecāki ar četriem bērniem dzīvojuši kopā ar mammas brāļiem un māsu, kā arī mammas tēti – Lūcijas opīti. Ar viņu Lūcijai saistās ļoti patīkamas atmiņas: “Viņam istabā uz kumodes bija trīs svētbildes, pa vidu – Dievmātes svētbilde. Bērnībā daudz slimoju un līdz ar to arī laiku pavadīju pie opīša, ar viņu kopā lūdzu Dievu. Jaunavas Marijas svētbilde manā atmiņā tā bija ierakstījusies, ka kādu nakti sapnī redzēju Dievmāti pilnā augumā, tieši kā vectēva svētbildē. Tas varbūt arī ir ietekmējis manu vēršanos pie Dieva caur Dievmātes aizbildniecību. Viņa bijusi ar mani visās slimībās, arī dēliņa Magnusa slimībā, kad abi pavadījām laiku Rīgas slimnīcā. Jaunavas Marijas litānija tik daudz lūgta, ka to pat zinu no galvas. Tagad katru rītu lūdzu rožukroni kopā ar “Radio Marija Latvija”.” Baznīcas apmeklēšana kopā ar vecākiem Lūcijai bijusi ierasta jau kopš agras bērnības. 12 gadu vecumā pienācis laiks gatavoties Pirmajai Svētajai komūnijai, tad nodarbības apmeklētas pie poļu tautības katehētes Regīnas. Maija un jūnija mēnešos baznīcā regulāri pēc vakara Svētās Mises notikušas procesijas, kurās piedalījusies arī Lūcija, ejot blakus kādam no karogiem. Katedrālē pirms Lieldienām rīkotas uzkopšanas talkas, arī tur Lūcija kopā ar citām meitenēm pielikusi savu roku, veicot darbiņus, kas bijuši pa spēkam. Baznīcas talkās piedalījušies arī puiši, starp kuriem bijis Vincents. Par šo laiku Lūcija stāsta: “Pēc procesijām, kad gājām mājās, puiši kā “astes” vilkās līdzi no muguras. Tas bija tāds “plezīrs”, bet Vincents jau uz mani nemaz neskatījās, viņu interesēja vecākas meitenes. Tad Vincents aizgāja karadienestā un es sāku mācīties medicīnas māsu skolā. Kādu dienu uz ielas satiku Vincenta mammu, kura mani uzrunāja, sakot: “Lūcīt, uzraksti Vinkulim vēstuli!” Atbildēju: “Ja viņš grib, lai man raksta,” jo biju mācīta pirmā neizrādīt iniciatīvu attiecībās ar vīrieti. Tad jau nākamajā reizē iedevu arī savu adresi, un tā mēs sākām sarakstīties.” Ap Ziemassvētku laiku Vincentam bija jāatgriežas mājās no armijas. 21. decembrī ap pulksten 6 Lūcijas istabā iezvanījies telefons, bet neviens nav runājis un tūlīt arī savienojums pārtraukts. Lūcija atceras: “Pēc kādām 30 minūtēm atkal atskanēja zvans un šoreiz runātājs bija Vincents, kurš teica, ka gribot mani satikt. Sarunājām, ka atnāks man vakarā pretī uz skolu. Draudzējāmies kādus divus gadus un tad sākām krāt naudu kāzām.” Vincents dzimis 1940. gadā un ģimenē audzis kā vienīgais bērns. Savu tēvu Vincents neatceras, jo viņš strādājis par apriņķa priekšnieka šoferi un, kad Kurzemē ienācis vācu karaspēks, viņam bija jābūt piesardzīgam. Kādu dienu kā braucis, tā aizbraucis, un par viņu vairs nekādu ziņu nav bijis. Vincentu audzināja mamma, kura bija katoļticīga lietuviete, tādēļ baznīcas apmeklēšana no trīs gadu vecuma bija neatņemama Vincenta dzīves sastāvdaļa. Ar viņiem kopā dzīvojis arī mammas tēvs – Vincenta opītis. Par kara gadiem Vincents atmiņā glabā kādu mammas stāstītu notikumu: “Kādā svētdienā, kad pirms iešanas uz baznīcu biju sapucēts, mani izlaida sētā, lai pagaidu. Mamma, iznākusi ārā, mani vairs neatrada, jo biju tuvējā kopmītnē, kur dzīvoja vācieši. Viņi bija mani pasaukuši, lai pacienātu ar konfektēm, bet mamma pa to laiku uztraukusies mani meklēja. Tie pārsvarā bija austrieši, kuriem mājās pašiem bija mana vecuma bērni, tādēļ mani lutināja. Gadījās, ka servisā, kurā viņi strādāja un kas atradās turpat blakus mājām, tiku uzsēdināts uz lielgabala stobra un grozīts uz visām pusēm, par ko man bija liels prieks.” Baznīcā Vincents ne tikai kopā ar mammu piedalījās Svētajās Misēs, bet no sešu gadu vecuma kalpoja arī par ministrantu. Kopā bijuši seši zēni, kuru starpā pat reizēm izcēlušies strīdi par to, kurā altāra pusē katrs kalpos: “Tie, kas kalpoja pa labi, bija labāk vērtēti, jo varēja pienest trauciņu ar vīnu un turēt ūdeni, kad priesteris mazgāja rokas. Tiem, kas pa kreisi, bija jānes misāle no vienas altāra puses uz otru. Pirms dievkalpojumiem mūsu pienākums bija arī zvanīt lielo baznīcas zvanu. Es baznīcu pārzināju visos iespējamos veidos. Piedalījos arī baznīcas vaskošanā, kas tika veikta ar lielu kasti, kurā bija sabērti akmeņi. Pēc katras procesijas tas bija mūsu pienākums, bijām tā iemanījušies, ka tas ilgi negāja. Katedrālē kalpoja kardināls J. Vaivods, kurš mums, puikām, neko neaizrādīja, ka mēs darītu kaut ko nepareizi vai slikti.” Vincents par Lūciju zināja, jo pēc maija dievkalpojumiem kopā ar citiem zēniem gājis pavadīt meitenes uz mājām. Toreiz gan neesot bijuši nekādi nopietni nodomi. Vienu reizi pat Vincents uzgājis pie Lūcijas dzīvoklī, bet uzvedies, paša vārdiem runājot, kā huligāns, jo vecāki nav bijuši mājās. Sarakstīšanās vēstulēs, kad Vincents dienējis padomju armijā Maskavā, bijusi diezgan bieža. Bet ap Ziemassvētkiem 21. decembrī pienācis laiks atgriezties mājās. Vincents stāsta: “Nolēmu uzreiz Lūcijai piezvanīt no telefona automāta, bet, kad piezvanīju, nobijos un noliku klausuli. Gribējās uz Jauno gadu aiziet ciemos, bet nebija uzvalka. To izdevās sagādāt caur pazīšanos tikko atvērtajā jaunajā universālveikalā “Kurzeme”.” Pēc draudzēšanās perioda abi jaunieši sākuši domāt par ģimenes dibināšanu, un Vincents sapratis, ka jāuzņemas iniciatīva – jāiet lūgt Lūcijas roku pie viņas tēva: “Prasīju padomu savai mammai, viņa mani pamācīja, un tad devos. Pēc manas uzrunas sekoja klusums un tad Lūcijas paps teica: “Zini, bet zupas viņa nemāk vārīt, būs ļoti grūti ar ēdiena gatavošanu.” Pie sevis nodomāju – gan jau pa abiem kaut ko izvārīsim. Tad istabā ienāca Lūcijas brālis un teica: “Papu, beidz Vincentam lasīt lekciju!” Tad sekoja piekrišana: “Ja tu gribi, tad ņem arī viņu!” Nu varējām sākt gatavoties, viss bija jānopelna pašiem, jo nebija iespējas aizņemties naudu.” Laulības un ģimenes dzīves līkloči Vincents stāsta, ka precību dienā viņa mamma, kura strādājusi par Rajona izpildkomitejas veselības daļas galveno grāmatvedi, tikusi izsaukta pie priekšnieka, kurš brīdinājis: “Ja dēls precēsies, tad diez vai tu te vairs varēsi strādāt.” Bet viss jau bijis sarunāts, tādēļ laulības notikušas, neskatoties uz draudiem, tikai slepenībā – baznīcā pēc rīta Svētās Mises, aiz aizslēgtām durvīm. Lūcija atceras, ka pēc laulībām baznīcā abi ar tramvaju braukuši mājās. Pēcpusdienā svinīgā ceremonija notikusi zagsā, un vakarā – svinības Lūcijas mājās. Tās izdevušās mīļas un sirsnīgas 34 ciemiņu lokā, gan ar klātiem galdiem, gan dejām. Pirmā meitiņa Jenčiusu jaunajā ģimenē piedzimusi priekšlaikus: “Tajā laikā par šādi dzimuša bērniņa dzīvību necīnījās. Tas mums bija briesmīgs pārdzīvojums, ko nevar vārdos izstāstīt. 1969. gadā piedzima Angelika un 1973. gadā – Magnuss.” Lūcija dalās, ka kopdzīve laulībā nav bijusi tikai rožaina, bet vienmēr ir meklēta izeja, reizēm – kompromiss: “Es raksturā esmu šerpa, bet Vincents ir mierīgs. Ja arī iznāk sastrīdēties, tad vienmēr pieeju un lūdzu Vincentam piedošanu.” Pēc laulībām katru svētdienu abi jaunieši uz baznīcu neesot gājuši, bet svētkos gan. Reiz Vincenta mamma jaunajai ģimenei uzdāvinājusi plāksnīti ar abu vārdiem un uzvārdu, kas bijusi domāta piestiprināšanai baznīcā pie sola: “Sēdējām otrā stāva balkonā sakristejas pusē, kur bija drošāk, ka mūs neredzēs, jo tas bija laiks, kad baznīcās tika sūtīti izlūki, lai ziņotu attiecīgajām iestādēm par baznīcā gājējiem. Strādāju pilsētas 1. poliklīnikas ķirurģijas kabinetā par pārsiešanas māsu 25 gadus, bet vēlāk jaunuzceltajā Centrālajā slimnīcā par Uroloģijas nodaļas vecāko māsu. Visus darba gadus Vincents mani veda uz darbu un sagaidīja darba dienas beigās, lai vestu mājās. Varu teikt, ka esmu izvilkusi “laimīgo lozi”.” Arī Vincents nenoliedz, ka sīki strīdiņi iezogas viņu attiecībās, bet tie ātri tiek novērsti: “Piemēram, vakar, braucot no Ikšķiles, domāju, ka balto kreklu Lūcija ielikusi čemodānā, bet viņa, savukārt, domāja, ka esmu to pakarinājis uz pakaramā kopā ar uzvalku. Drusku padusmojāmies, bet tad jau sapratu, ka nekāda jēga no tā nav, nolēmām, ka Liepājā nopirksim citu. Nav jēgas tādā situācijā kaut ko vairāk teikt, jo citādi abi uzvilksimies vēl vairāk. Ir tāds teiciens – vajadzīgi divi gadi, lai iemācītos savstarpēji sarunāties, bet viss mūžs, lai klusētu.” Abu laulības dzīvē daudz devusi Baznīca. Vincents Ikšķiles Karmela klostermāsām izpalīdz ar transportu, tādēļ ceļā var viņām uzdot sev interesējošus jautājumus: “Kā māsa izvēlējusies tādu dzīvi, kas nemaz nav vienkārša? Māsa atbildēja, ka tas ir tāds aicinājums, un uzdeva man pretjautājumu: “Bet jūs laulībā dzīvojat 60 gadus, vai tas nav grūti?” Man tajā mirklī nebija ko teikt. Vienkārši ir jādzīvo. Reiz Lūcijai teicu – vai mums vispār vairs ir vērts strīdēties, jo nekas citādāks vairs nebūs. Kādi esam, tādi būsim, strīdu dēļ jau nešķirsimies.” Lūcija: “Ļoti cieši mūs ir savienojuši smagie dzīves brīži, kam pāri tikt palīdzējusi ticība, – Magnusa slimošana bērnībā, Vincenta slimības, arī pašas slimošana un pirms gada pēkšņā dēla zaudēšana. Vienmēr ir svarīgi otram pasniegt roku, lai palīdzētu, jo aizcirst durvis jau ir ļoti vienkārši.” Kā lielu atbalstu Lūcija min arī meitu Angeliku, kura strādā par ārsti Norvēģijā. Vincents: “Abi cenšamies palīdzēt citiem, īpaši baznīcā. Vedu Ikšķiles māsas pie ārstiem, kad nepieciešams, katru piektdienu arī maizīti, savukārt Lūcija Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā joprojām kārto ziedus, kā to iesāka jau darīt Liepājā. Ja nepieciešams iztīrīt baznīcu, kā es atteikšu? Mēs abi esam tādi, kas, kamēr vēl varam, palīdzam. Arī ikdienas dzīvē viens otram, piemēram, ja redzu, ka Lūcijai ir grūti, – palīdzu. Savukārt Lūcija mani ir izlutinājusi ar ēst gatavošanu. Es mācēju izvārīt tikai mannā biezputru, bet nākamajā dienā to vajadzēja “cirst ar cirvi”.” Lūcija: “Mans paps nekad neaizgāja uz darbu vai neatnāca mājās, kad nebija pasniegts ēdiens. Tas bija kā likums. Tas ir mans pienākums gatavot Vincentam, to daru arī tad, ja esam sastrīdējušies. Pēc dēla nāves palīdzam mazdēlam, kas tagad mācās 1. klasē.” Mīlestība ir (…Vincents iesāk) – savstarpēja cieņa (Lūcija pabeidz). 
Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 140 |
