Kā dzirdējām evaņģēlijā sievietes ieejot tukšajā kapā nesaprata, kas bija noticis, viņas bija dezorientētas. Vīri spožās drēbēs, kurus viņas redzēja, teica: “Atcerieties, kā Viņš jums teica, būdams vēl Galilejā”. Atcerieties to vārdu. Un tālāk lasām: “Un viņas atcerējās šos vārdus”. Vārds ir izšķirošs, jo tukšo kapu var saprast dažādos veidos. Kungs man dāvāja iespēju divreiz būt tukšajā kapā Jeruzalemē. Varēja redzēt, kā simti cilvēku varbūt pat tūkstoši ikdienas ieiet tajā un nav tā, ka visi iznāk kristieši. Kaps kā bija, tā arī palika tukšs. Tukšā kapa skats radīja sievietēm grūtības, dezorientāciju, bet ticība rodas no vārda atcerēšanās. Divi vīri spožās drēbēs teica: “Gribat saprast tukšo kapu? Atcerieties visu, ko Jēzus jums teica vēl būdams Galilejā”. Tas ir skaisti! Citos evaņģēlijos augšāmcelšanās aprakstā eņģeļi, kuri parādās sievietēm, saka: “Ejiet un sakiet maniem mācekļiem, lai iet uz Galileju”. Turpretī sv. Lūkasa evaņģēlijā neatrodam šādu pavēli. Tas uz ko pamudināja eņģeļi ir, ka sievietēm jāatceras vārdu, kuru bija dzirdējušas. Vārds ir tas, kurš atklāj noslēpumu par augšāmcelšanos. Pārdomājot šo evaņģēliju, der iedziļināties dzirdētajā pamudinājumā: “Atcerieties”. Vārda atcerēšanās ir Svētā Gara pieredze mūsos un vienlaicīgi dziļas lūgšanas pieredze. Pāvests Francisks kādā no katehēzēm sv. Pētera laukumā reiz teica: “Nav lūgšanas bez atcerēšanās.” Viņš to atkārtoja divreiz: “Nav lūgšanas bez atcerēšanās.” Kādēļ? Tādēļ, ka lūgšanai ir nepieciešami vārds, bet Tas, kurš no mums izdabū un atgādina vārdu ir Svētais Gars. Tas ir Jēzus apsolījuma piepildījums: “Svētais Gars (…) jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis”. (Jņ. 14, 26) “Cilvēka Dēlam jābūt nodotam grēcinieku rokās un piesistam krustā un trešajā dienā jāceļas augšā”- dzirdējām evaņģēlijā. Jēzus sakot šo vienu teikumu, apkopo visu vārdu, apkopo visu Bībeli. Var pat teikt, ka tā ir atslēga Bībeles saprašanai. Kad lasām kādu Vecās vai Jaunās derības tekstu un nespējam saprast, tad Kristus dāvā atslēgu: viss vārds par Viņu, kā To, kurš tika nodots cilvēku rokās, krustā sists, bet trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem ir šī atslēga. Viss vārds piepildās Kristū. Padomāsim, cik daudz laika mūsu ikdienā ir tam, lai ieklausītos vārdā. Ir Svēto Rakstu lasījumi, sprediķi ir daudz citāda veida informācijas, bet ir tāds sv. brāļa Alberta teiciens: “Ja var dzert no avota, tad nedzer no grāvja.” Vēl jo vairāk, kad atveram Svētos Rakstus un sākam tos lasīt lūgšanā, ļaujot Svētajam Garam mūs uzrunāt, tad tie kļūst par aktuālu realitāti. Svētie Raksti ir pierakstīti, ir izdrukāti, tie ir grāmata, bet ar vārdu, kas ir grāmatā un kas izskan, mēs katrs tiekam uzrunāti, tas tiek pateikts mums katram personīgi. Vārds nāk no dzīvā Kunga. Svētie Raksti kā grāmata nāk no tipogrāfijas, bet Dievs runā tad, kad to lasām vai klausāmies mūsu katra personīgajā aktuālajā situācijā. Noslēdzot evaņģēlija lasījumu, priesteris paceļ grāmatu un saka: Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Grāmata nav Dieva vārds. Dieva vārds ir mūsu ausīs, ja to uzmanīgi klausāmies. Ja neklausāmies, tad tas nav vārds. Vārda klausīšanās ir sastapšanās ar dzīvo Kristu, ar augšāmcēlušos Kungu. Svētais Gars dara vārdu par aktuālu realitāti, svaigu, kas mūs katru uzrunā tagad. Vārds nāk no dzīvā Kunga. Sievietes uzreiz devās un pastāstīja visu tiem vienpadsmit. Pārsteidzoši ir, ka sv. Lūkasa evaņģēlijā viņas nesaņēma tādu pavēli, nesaņēma tādu sūtību: “Ejiet pie mācekļiem un sākot ar Pēteri, stāstiet visu ko redzējāt un to, kas jums tika pavēlēts.” Nē! Viņas pašas dodas ceļā. Iet nekavējoties, lai pastāstītu. Tas notiek spontāni. Zinot, ka Kungs ir augšāmcēlies, viņām ir iekšējs pamudinājums nepaturēt to tikai sev, bet par neparasto notikumu pastāstīm arī citiem. Tā ir viņu liecība, tā ir Labās vēsts pasludināšana. Viņas piedzīvo to, ko vēlāk piedzīvos apustuļi Augstās padomes - Sanhedrīna priekšā: “Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši." (Ap.d.4, 20) Viņām ir jādalās ar to kas ir noticis, jo tas ir spēcīgāks par viņām. Arī mums sastapšanās ar augšāmcēlušos Kristu, kurš atrisināja nāves problēmu, kļūst par pamudinājumu iet un stāstīt par savu pieredzi. Esam sastapuši Kādu, kurš neizņēma nāvi no mūsu dzīves, bet iegāja mūsu nomiršanā, mūsu nāvē un caur to izved mūs uz mūžīgo dzīvi. Kā tad, lai par to nerunā!? Kā ar šo ziņu nedalīties?
Sievietes, kas pavadīja Jēzu - kas jau bija pretēji ieradumam - tagad skrien, lai pateiktu Mācekļiem, ka Kungs ir augšāmcēlies un tam liecība ir vārds, kuru viņi bija dzirdējuši Galilejā. Tas viss notiek laikā un vietā, kur sievietei nebija tiesības būt par liecinieci jebkādā lietā. Vissliktākais vīrietis varēja būt liecinieks, bet vislabākā sieviete nedrīkstēja liecināt. Un tas, ka viņas ir pirmās, kas liecina un pasludina augšāmcelšanos, no jauna ir pretēji ieradumam. Taču viņas nevar nepretoties šim ieradumam, jo tas ko piedzīvoja ir spēcīgāks par viņām. Un tagad padomāsim, ka tas no jauna ir noticis un notiek ikreiz, kad atveram Svētos Rakstus, kad - kopīgi, vai individuāli - tos uzmanīgi lasām lūgšanā, kad uzmanīgi klausāmies, piesaukdami Svēto Garu. Lūgsim, lai Viņš mūsos darbojas. Lai caur Viņu vārds mūs pamudina piedalīties Euharistijā - Svētajā Misē, un pamudina doties pie citiem stāstot par to ko esam piedzīvojuši. Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Foto: A.Puisītis 
|
