Ceturtdien, 11. septembrī, Leons XIV uzrunāja 192 bīskapus no pieciem kontinentiem, kuri bija ieradušies Vatikānā, lai no 3. septembra piedalītos jaunajiem bīskapiem veltītajos kursos. Pāvests runāja angļu un itāļu valodā. Viņš pievērsās bīskapa identitātei. Viens no jauno bīskapu izaicinājumiem ir savas bailes un mazvērtības sajūta šī tik cēlā aicinājuma priekšā. “Varbūt daži no jums joprojām saka: kāpēc tieši es tiku izvēlēts? Vismaz es to jautāju sev”, teica Svētais tēvs. Pāvests bīskapiem atgādināja kādu vienkāršu, taču ne pašsaprotamu lietu: dāvana, ko tie saņēma ir domāta nevis viņiem pašiem, bet Evaņģēlija lietai. Bīskaps ir kalps, bīskaps ir aicināts kalpot tautas ticībai. Lai sludinātu Evaņģēliju, ir nepieciešama iekšēja brīvība, gara nabadzība un gatavība kalpot, kas dzimst no mīlestības, lai iemiesotu paša Jēzus izvēli – sacīja Leons XIV. Runa ir par pazemīgu kalpošanu un būšanu tuviem Dieva tautai. Citējot pāvestu Francisku, Leons XIV atgādināja, ka šī tuvība tiek īstenota “ar mūsu atvērtajām rokām, kas noglāsta un mierina, ar mūsu vārdiem, kas tiek izrunāti, lai svaidītu pasauli ar Evaņģēliju, nevis sevi, ar mūsu sirdi, kad tā uzņemas brāļu bēdas un priekus”. Svētais tēvs aicināja klātesošos uzdot sev jautājumu, ko nozīmē kalpot tautas ticībai. “Lai arī cik svarīga un nepieciešama ir apziņa, ka mūsu kalpojums sakņojas Kristus kalpošanas garā, ar to vien nepietiek,” viņš sacīja. “Tam jāizpaužas arī apustuliskā darbībā, dažādās pastorālās aprūpes un vadības formās, vēlmē sludināt, daudzos radošos veidos atkarībā no konkrētām situācijām, ar kurām saskarsieties”. Uzrunas turpinājumā Leons XIV pievērsās mūsdienu situācijai, ko iezīmē ticības krīze un grūtības tās tālāknodošanā. Viņš atgādināja, ka nedrīkst aizmirst arī tos, kuri ir attālinājušies no ticības, bet ilgojas pēc garīguma, tos, kuri klauvē pie Baznīcas durvīm, bet “dažkārt ierasto pastorālo piedāvājumu vidū nevar atrast sev piemērotus izteiksmes veidus un formas”. Turklāt nedrīkstam aizmirst arī citus izaicinājumus, kas ir vairāk kultūras un sociāla rakstura un skar mūs visus, bet jo īpaši attiecas uz atsevišķām teritorijām: kara un vardarbības traģēdija, nabadzīgo ciešanas, daudzu cilvēku ilgas pēc brālīgākas un solidārākas pasaules, ētiskie izaicinājumi, kas liek mums apsvērt dzīves un brīvības vērtību, un šis saraksts noteikti varētu būt daudz garāks. Pāvests atgādināja, kāda ir Baznīcas misija: Baznīcai ir jābūt vērīgai, tuvai, gatavai dalīties cilvēku sāpēs un priekos. Bīskapi ir Baznīcas gani, kuri prot dalīties cilvēku nedrošībā un cerībās, kuri vēlas būt ceļveži, kuri ir tēvi un brāļi priesteriem un visiem ticības brāļiem un māsām. Noslēgumā Leons XIV lūdzās, lai nekad neapsīktu “Gara vējš” un lai “jūsu ordinācijas prieks kā maiga smarža izplatītos pār tiem, kam jūs kalposiet”. Pēc tam, sarunājoties ar jaunajiem bīskapiem, pāvests atgādināja, ka, lai atbildētu uz mūsdienu cilvēku jautājumiem par dzīves jēgu un ļaunumu pasaulē, nepietiek ar gatavajām atbildēm, kas apgūtas pirms 25 gadiem seminārā. Viņiem jābūt tuviem cilvēkiem un priesteriem, jābūt saskarsmē ar pasauli, jāprot klausīties un iesaistīties dialogā, ne tikai teikt sprediķus. Svētais tēvs aicināja bīskapus novērtēt laju lomu Baznīcā, kalpot mieram, kā arī runāja par nepieciešamību būt piesardzīgiem sociālo mediju lietošanā, vajadzības gadījumā, saucot palīgā komunikācijas speciālistus. Runājot par jaunā amata izaicinājumiem, pāvests aicināja uzticēties Dieva žēlastībai, novērtēt saņemtās dāvanas, atzīt savus ierobežojumus un vajadzību pēc citu palīdzības. Viņš atkārtoti uzsvēra nepieciešamību veidot tiltus, meklēt dialogu, izturēties ar patiesu cieņu pret citu reliģiju ticīgajiem, un būt kristīgās žēlsirdības lieciniekiem. Tikšanās laikā tika aplūkoti arī daudzi citi jautājumi. Vaticannews.va | 
