Kāds tev ir šis Jubilejas gads? Esmu priecīgi pārsteigts, piedzīvojot Jubilejas gadu Romā. Viena lieta ir teorētiski par to lasīt un uzzināt – kā tas ticis svinēts agrāk, bet pavisam cita – ieraudzīt, kā tas ir realitātē. Svētās durvis ir atvērtas, svētceļnieku pūļi ierodas Romā, cilvēki lūdzoties dodas uz Svētajām durvīm, saņem Grēksūdzes sakramentu, vēlas atjaunoties un tic žēlastībai, kuru saņems Svētajā gadā. Tas ir brīnišķīgi! No praktiskās puses, dzīvojot Romā arī pirms Jubilejas gada varēju vērot lielos sagatavošanās darbus – remonti, pārraktas ielas, stalažas visapkārt. Līdz ar to iepriekšējā gadā Romā bija grūti pārvietoties, jo visa pilsēta tika gatavota Jubilejai. Neticēju, ka viss iesāktais tiks pabeigts, bet šogad redzu Romu kā līgavu sagatavotu Jubilejas gadam – laukumi, strūklakas, tilti, mākslas darbi, baznīcas ir atjaunotas un no jauna atvērtas. Ierodoties Romā, to uzreiz nevar pamanīt, bet, piemēram, eņģeļu skulptūras uz tilta, kas ved uz Eņģeļu pili, bija pelēkas, netīras, bet tagad spīd un laistās saules gaismā, žilbinot tā, ka, liekas, eņģeļi lidinās debesīs. Tas atstāj iespaidu. Jau tagad pavasarī var redzēt ļoti lielu cilvēku interesi un svētceļnieku pieplūdumu no visas pasaules, nevaru iedomāties, kas notiks vasarā, kad sāksies tūrisma sezona. Katru nedēļas nogali Romā ierodas arī kāds no dažādo Itālijas diecēžu rīkotajiem svētceļojumiem. Šobrīd gan izpaliek svētceļnieku tikšanās ar pāvestu Francisku viņa veselības stāvokļa dēļ. Februārī svētceļnieku grupa no Latvijas piedalījās pēdējā pāvesta audiencē, pirms viņš devās uz slimnīcu. Kā esi iesaistījies Jubilejas gada svētceļnieku grupu uzņemšanā Romā? Pirms kāda laika atklāju, ka nav neviena, kas šobrīd vestu Latvijas svētceļniekus uz Romu, turklāt nav neviena, kas tautiešus šeit sagaidītu un palīdzētu iepazīt, iemīlēt Mūžīgo pilsētu. Te ierodas ļoti daudz lietuviešu, viņiem šeit ir pat trīs gidi, bet mums, latviešiem, nav neviena. Saprotot, ka tuvojas Jubilejas gads, gribējās, lai arī citi ierauga skaistumu, kas šeit ir. Svētceļojuma vadīšana, manā izpratnē, ir dalīšanās ar citiem tajā dārgumā, ko esmu šeit atklājis, lai tas nepaliktu tikai pie manis. Protams, tas prasa ļoti daudz – jāuzņemas gida pienākumi, jāmeklē viesnīcas. Ja pats veido šādu ceļojumu, tad uzņemies atbildību un ieliec arī savu sirdi tā, ka katrs solis un vārds tiek pārdomāts. Pirmo svētceļojumu uz Romu organizējām ar lielām bailēm un trīsām, bet tas nesa tik bagātīgas žēlastības un varēja redzēt, kā cilvēki laimē staro. Svētceļnieki dalījās, atklājot, ka viņu skaistākās atmiņas ir saistītas ne tikai ar grandiozajām baznīcām, bet ar Svētajām kāpnēm un lūgšanām, kas sirdī izteiktas, uz ceļiem pa tām kāpjot augšup. Tā nemaz nav tik viegla pieredze, īpaši vēl tādēļ, ka daudzi no svētceļniekiem vairs nav gados jauni. Pa Romu izvadātas jau četras svētceļnieku grupas. Vidējais svētceļnieku vecums grupās ir bijis 60–70 gadi, un daudziem tas bijis mūža sapņa piepildījums. Paldies Dievam, ka man ir tāda iespēja šādā veidā pakalpot cilvēkiem! Ko pats gūsti, kalpojot svētceļniekiem? Gribas citēt apustuļa Pāvila vārdus: “Svētīgāk ir dot, nevis ņemt.” (Apd 20,35) Tā ir dalīšanās. Man pašam ļoti patīk mākslas vēsture, un Romu arī uzlūkoju caur šādu skatījumu. Te viss savijas. Es sāku iemīlēt arheoloģiju, studējot Bībeles teoloģiju. Tā bagātība, kas sastopama Romā, savijas ar Baznīcas vēsturi un mūsu katolisko identitāti. Mēs visi nesam šo identitāti – esam Romas katoļi, un te ir mūsu saknes. Mūsu svētceļojuma programma ir ļoti pārdomāta arī no garīgās dinamikas puses, jo uzskatu, ka svētceļojums ir garīgi vingrinājumi jeb rekolekcijas. Programmai jābūt pakāpeniskai, bet arī nedrīkst zaudēt laiku. Tādēļ, netērējot laiku vilcienam un metro, lai nokļūtu klostera viesnīcā, svētceļnieki no lidostas ar iepriekš pasūtītu autobusu uzreiz tiek aizvesti uz Laterāna Sv. Jāņa bazilikas baptistēriju, kas ir pirmais kristības avots Romā, – tur atjaunojam kristības solījumus. Tas uzreiz palīdz ieiet ticības atjaunotnes dinamikā. Protams, negribu nevienam atņemt drosmi braukt arī individuāli, tā noteikti ir laba iespēja būt klusumā un dzīvot savā ritmā, bet, manuprāt, organizētā svētceļojumā var vairāk ieraudzīt, uzzināt, kā arī tikt garīgi “pabarotam”, katru dienu piedaloties Sv. Misē latviski. Vai tev pašam ir kāda īpaši mīļa vieta Romā? Katram laikam ir sava vismīļākā vieta. Kad sākumā ierados Romā, man ļoti patika atrasties Nemitīgās palīdzības Dievmātes baznīcā, tāpēc, ka mēs Latgalē viņu īpaši godinām. Tāpat arī mani uzrunāja Jēzus Vārda baznīca, kas ir pirmā jezuītu baznīca vēsturē, un tajā atrodas sv. Ignācija kaps, kā arī sv. Franciska Ksavera relikvijas, jo tie man ir ļoti mīļi svētie. Vēl pirms iesākās Jubilejas gads, man kļuva mīļa Četru Svēto Kronēto bazilika, kas tagad ir viena no 28 baznīcām, kas ietverta Eiropas valstu svētceļojumā Romā un ir veltīta Latvijai. Tā ir ļoti sena un vēsturiska bazilika. Bet tagad atklāju un sirdī esmu pieņēmis Santa Marijas Madžore baziliku, vai nu tas noticis pāvesta Franciska ietekmē, vai arī turp vedot svētceļniekus un stāstot par “Salus Populi Romanum” ikonu. Šajā bazilikā glabājas arī no Svētās zemes atvestas Betlēmes silītes un sv. Hieronīma relikvijas, kas ir biblistu, tātad arī mans, debesu aizbildnis. Kā lai es nemīlu šo vietu? Vēl ir kāda vieta, kas man ir īpaši tuva un atrodas pretī Sv. Jāņa Laterāna bazilikai – tā ir skulpturāla kompozīcija, kurā attēlots sv. Asīzes Francisks, ierodoties Romā ar saviem brāļiem. Viņš tur attēlots ar sajūsmā un aizkustinājumā paceltām rokām, bet viņa mācekļi, basām kājām nokrituši uz ceļiem un uz vaiga, ieraugot Kristus Līgavu – Baznīcu. Zem skulptūrām ir iegravēti Dantes vārdi, kurus viņš ieliek Franciska mutē: “Ak, nepazīta bagātība, ak, patiesa labestība! Noauj kājas, Egīdij, noauj kājas, Silvestr, nostājies aiz Līgavaiņa, ja Līgava ir tīkama!” Kad atbraucu uz Romu, tad tā vienmēr ir viena no pirmajām vietām, ko apmeklēju, un nostājos sv. Franciska skulptūrai aizmugurē pie viņa brāļu noautajām kājām, un kopā ar asīzieti paceļu sajūsmā roku pret Laterāna baznīcu, sveicinot un apbrīnojot Baznīcu – Kristus Līgavu. Turp vedu arī svētceļnieku grupas uzreiz pirmajās svētceļojuma stundās. Kādi būtu tavi ceļa vārdi “cerības svētceļniekiem” Latvijā? Nebaidieties sapņot nokļūt Romā! Brauciet, lai šeit smeltos iedvesmu tālākajam ceļam. Man ļoti patīk vārds “iedvesma”, es to atkārtoju un lūdzu Dievam. Zinu, ka ar iedvesmu vien tālu netiksi, jāpieliek arī pūles, bet, ja nav iedvesmas, tad nav arī entuziasma neko darīt. Tad ir “skābs ģīmis”, kā saka pāvests Francisks. Romā iedvesma ir uz katra soļa. Esmu pamanījis, ka svētceļnieki visvairāk jūsmo ne par zeltītajiem baznīcu griestiem, ne par milzīgo baldahīnu Sv. Pētera bazilikā, bet par nevienādajām kolonnām Santa Marija Madžore bazilikā, kas ņemtas no imperiālās Romas tempļu drupām, un tajās atspoguļojas tik sena vēsture. Arī Roma ir liecība tautas gudrībai, ko atkārtoja sv. Jānis Pāvils II: “Dievs raksta taisni uz cilvēku šķībajām līnijām”. 
Intervēja Ieva Liede, "Nāc", Nr.143
Foto no J.R.Doļas personīgā arhīva |
