Pēdējo lūgšanu “Kunga eņģelis” no turienes vadīja Francisks 2. februārī (pirms gandrīz četriem mēnešiem). 25. maija pusdienlaikā Leons XIV komentēja Jāņa evaņģēlija fragmentu, kurā lasām, ka Jēzus apsola saviem mācekļiem Svētā Gara dāvanu. Šis apsolījums ir katram ticīgajam adresēts aicinājums dzīvot ticībā, lai būtu Svētā Gara templis. Pāvests uzsvēra, ka katra māsa un katrs brālis ir Dieva mājoklis un viņa klātbūtne īpaši atklājas mazajos, nabadzīgajos un tajos, kas cieš. Tas nozīmē, ka mums jābūt vērīgiem un līdzjūtīgiem kristiešiem. Leons XIV lūdza Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos un visus, kuri viņa uzrunu klausījās tiešsaistē, atbalstīt arī viņu ar savām lūgšanām un tuvumu. Pāvesta Leona XIV uzrunas pilnais teksts: «Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu! Es esmu vēl kalpošanas jūsu vidū sākumā, un vispirms vēlos pateikties par jūsu mīlestību, ko man izrādāt, un lūgt jūs atbalstīt mani ar savām lūgšanām un tuvumu. Visā, uz ko Kungs mūs aicina, gan dzīves, gan ticības ceļā, mēs dažkārt jūtamies nepiemēroti. Tomēr tieši šīs svētdienas Evaņģēlijs (sal. Jņ 14, 23-29) saka, ka mums nav jāskatās uz saviem spēkiem, bet uz Kunga žēlsirdību, kas mūs izvēlējies, esot drošiem, ka Svētais Gars mūs vada un māca mums visu. Apustuļiem, kuri Mācītāja nāves priekšvakarā ir satraukti un nomākti un jautā, kā viņi varēs turpināt un liecināt par Dieva Valstību, Jēzus paziņo par Svētā Gara dāvanu ar šo brīnišķīgo apsolījumu: “Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā” (23. p.). Tādējādi Jēzus atbrīvo mācekļus no visām raizēm un bažām un var viņiem teikt: “Lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas!” (27. p.). Ja mēs paliekam Viņa mīlestībā, tad patiešām Viņš pats apmetas mūsos, mūsu dzīve kļūst par Dieva templi, un šī mīlestība mūs apgaismo, tai parādās vieta mūsu domāšanā un izvēlēs, līdz pat tam, ka tā izplešas uz citiem un izstaro visās mūsu dzīves situācijās. Redziet, brāļi un māsas, šī Dieva mājvieta mūsos ir Svētā Gara dāvana, kas mūs ņem pie rokas un ļauj mums ikdienas dzīvē piedzīvot Dieva klātbūtni un tuvumu, padarot mūs par Viņa mājvietu. Ir skaisti, ka, raugoties uz savu aicinājumu, uz realitāti un cilvēkiem, kas mums uzticēti, uz saviem pienākumiem, uz savu kalpošanu Baznīcā, katrs no mums var ar pārliecību teikt: kaut arī es esmu vājš, Kungs nekaunas par manu cilvēcību, taisni pretēji, Viņš nāk un iemājo manī. Viņš pavada mani ar savu Garu, apgaismo mani un padara mani par savas mīlestības instrumentu pret citiem, pret sabiedrību, pret pasauli. Mīļie, uz šī apsolījuma pamata staigāsim ticības priekā, lai mēs būtu Kunga svētais templis. Apņemsimies nest Viņa mīlestību visur, atceroties, ka katra māsa un katrs brālis ir Dieva mājoklis un ka Viņa klātbūtne īpaši atklājas mazajos, nabagos un tajos, kas cieš, lūdzot, lai mēs būtu uzmanīgi un līdzjūtīgi kristieši. Un uzticēsimies visi Dievmātes Marijas aizbildniecībai. Svētā Gara darbības rezultātā viņa kļuva par “Dievam veltītu mājvietu”. Kopā ar viņu arī mēs varam piedzīvot prieku uzņemt Kungu un būt par Viņa mīlestības zīmi un instrumentu.» Vaticannews.va | 
