Intervija ar Pīteru un Jolantu Daliem (Dal) no Kuldīgas (attēlā)
- Lūdzu, pastāstiet par sevi – no kurienes esat nākuši, kāds bijis jūsu katra ceļš līdz brīdim, kad sastapāt viens otru?
Pīters: Esmu dzimis Dānijā, Orhūsā (Arhus), divus gadus pēc II pasaules kara beigām. Ģimenē bijām trīs bērni, man ir jaunāka māsa un brālis. Dānijā piedzimstam kā luterāņi, jo tā ir valsts reliģija. Tajā laikā tas bija normāli, ka bērni tika kristīti un apmeklēta baznīca, bet tā vairāk bija kā tradīcija, nevis pārliecība. Manai mammai bija stipra ticība Dievam. Vakaros pirms gulētiešanas pulcējāmies uz kopīgu lūgšanu pirms miega. Atceros, ka svētdienās apmeklēju svētdienas skolas nodarbības un man tās ļoti patika. Kad jau paaugos, pārcēlāmies dzīvot uz citu mājvietu un tad apmeklēju Orhūsas katedrāles svētdienas skolu. Varu teikt, ka stipra ticība man ir bijusi jau kopš jaunības. Pusaudža gados gan neapmeklēju baznīcu, jo šķita, ka tam neatliek laika, bet ticību nezaudēju. Atkal iznāca mainīt dzīvesvietu, sasniedzu iesvētību vecumu, un mans ceļš atkal aizveda uz baznīcu, kur piedalījos sagatavošanās nodarbībās, tā mana ticība atkal atdzīvojās. Nodarbībās piedalījos ar lielu interesi. Tālāk dzīvē atkal biju aizņemts ar daudzām citām lietām un baznīcā iegriezos tikai tad, ja notika kādi svinīgi brīži saistībā ar ģimeni, piemēram, laulības, kurās pat piedalījās arī mans vectēvs, būdams dedzīgs sociālists. Vēlāk studēju ekonomiku, apprecējos, manā pirmajā ģimenē piedzima divi dēli, bet pēc 25 gadiem izšķīros.
- Kā jūs kļuvāt par katoli?
Kad izšķīros ar pirmo sievu, pārcēlos uz dzīvi Kopenhāgenā. Gāju pilsētā pa ielu un, ieraudzījis kādu baznīcu, nolēmu, ka vēlos ieiet iekšā apskatīties. Tur uzreiz jutos kā mājās un bez jautājumiem gribēju šai vietai piederēt. Manī nebija pilnīgi nekādu šaubu par šo lēmumu, kaut arī savā ģimenē esmu vienīgais katolis. Man šķita, ka te vienmēr esmu piederējis. Tā nebija kā transformācija, bet kā pārnākšana mājās.
- Jolanta, kāds ir jūsu stāsts?
Esmu dzimusi Kuldīgā, tēva vecāki ir no Liepājas puses, mammas – no Rūjienas un Jēkabpils. Mamma bija izsūtīta uz Sibīriju un pēc izsūtījuma atgriezās Kuldīgā, kur arī piedzimu. Abi vecāki nebija ticīgi, vecāmamma gan vakaros skaitīja lūgšanas, un es kā mazs bērns viņā klausījos. Mājās par ticību nekas netika runāts, tādēļ par to arī daudz nedomāju. Izveidoju savu pirmo ģimeni, un mums ar vīru piedzima divas meitas, bet šī ģimene izjuka. Notikušais mudināja meklēt mierinājumu, un pāris reizes aizgāju uz luterāņu baznīcu, arī bērnus paņēmu līdzi, bet tad pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Tas bija 2000. gads, bija grūti atrast darbu, lai uzturētu divas pusaudzes. Par baznīcu piemirsu, bet tam, ka ir augstāka vara, esmu vienmēr ticējusi, citādi jau nekam nav nozīmes. Sev tā precīzi definējusi ticību nebiju. Rīgā iepazinos ar Pīteru, un mēs pēc diviem gadiem apprecējāmies, tad arī iesākās mans ceļš uz katoļu Baznīcu. Kristīta tiku 2008. gada Lieldienu vigīlijā Kopenhāgenā. Atceros, ka man bija jānāk iekšā tumšā baznīcā ar mikrofonu un priesteris man jautāja – kāpēc esmu ieradusies, atbildēju – tāpēc, ka esmu sākusi ticēt. Tā pamazām, atbildot uz vēl citiem priestera jautājumiem, tuvojos altārim.
- Vai kristību diena labi palikusi atmiņā?
Jā, īpaši tāpēc, ka biju viena pati, kura saņēma Kristības sakramentu, un baznīca sākumā bija pilnīgi tumša. Viss sākās pusnaktī. Divus gadus klostermāsa Anna Mirjama Kašnere (Kaschner) CPR, kura šobrīd strādā Vatikānā par Ziemeļvalstu Bīskapu konferences sekretāri, mani gatavoja šim lielajam notikumam. Kopā mācījāmies vairāki pieaugušie un varējām viņai uzdot jebkādus jautājumus, sākot ar to, kā pareizi sevi svētīt ar krusta zīmi. Tad gadījās, ka salauzu kāju un nevarēju doties uz katehēzēm, bet visi vienojāmies, ka šajā laikā varam tikties pie mums mājās.
- Kā jūs abi satikāties?
Pīters: Man bieži darba vajadzībās bija jādodas uz Rīgu, kur strādāju pie Dānijas enerģētikas statistikas. Satikāmies 2002. gadā kādā klubā pieaugušajiem. Jolanta: Mana jaunākā māsa mani aicināja turp doties, jo tur esot nopietnāka publika. Abas aizgājām, sākumā Pīters uzlūdza dejot manu māsu, bet tad sākām visi runāties un izrādījās, ka mums abiem bija vieglāk vest sarunas. Pīters: Es jau toreiz sapratu, ka Jolanta varētu man būt laba sieva. Jolanta: Man, savukārt, bija bēdīga iepriekšējā attiecību pieredze, tādēļ biju diezgan atturīga. Labprāt devos kopīgos ceļojumos. Toreiz sazinājāmies ar īsziņām, arī viens otram sūtījām vēstules pa pastu. Man jau bija mobilais telefons, jo strādāju par tramvaja vadītāju un tas bija nepieciešams, lai vajadzības gadījumā varētu ātri sazināties ar dispečeri. Pīters: Mums bija jānoskaidro, vai laulībai Baznīcā nav šķēršļu. Devos pie savas draudzes priestera, kurš mani sīki izjautāja un secināja, ka situācija ir ļoti sarežģīta, bet viss, par laimi, ļoti ātri atrisinājās un mēs varējām laulāties. Sarakstījāmies valsts priekšā 2004. gadā, bet 2008. gada Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē mūs salaulāja diakons Gunārs Konstantinovs.
- Kā nolēmāt, ka vēlaties dzīvot Kuldīgā?
Jolanta: Pīteru uz Kuldīgu vedu jau iepriekš, apmeklējām dažādus pasākumus, koncertus, mums abiem te ļoti iepatikās. Kad Pīters aizgāja pensijā, nolēmām pārcelties uz dzīvi šeit.
- Kāda ir dzīve Kuldīgā?
Pīters: Jolanta Kopenhāgenā dzīvoja desmit gadus, un tagad es Kuldīgā esmu jau nodzīvojis desmit gadus. Ziemā gan te ir ļoti tumšs. Reizēm man pietrūkst Kopenhāgenas, īpaši tādēļ, ka tur ir ļoti bagāta katoliskās ticības dzīve.
- Lūdzu, pastāstiet par to vairāk!
Pīters: Pilsētā ir trīs lielas katoļu baznīcas, kuras savā starpā sadarbojas Baznīcas dzīves veidošanā. Dānijā katoliskā Baznīca ir ļoti neliela – tai pieder tikai 1% no valsts iedzīvotājiem, līdz ar to tā ir kā viena liela ģimene. Mēs arī iesaistījāmies Baznīcas dzīves veidošanā, kad tur dzīvojām, biju draudzes padomes priekšsēdētājs. Jolanta: Dānijā tas ir dabiski, ka lēmumi draudzē tiek pieņemti kopīgi, priesteris to dara kopā ar draudzes padomi. Tikšanās notika divas reizes mēnesī. Pīters: Manuprāt, tā vajadzētu būt arī šeit, jo tad ir iespējams sadalīt pienākumus cilvēku starpā un priesterim vienam pašam nav jādara visi darbi. Tā nav priestera baznīca, bet draudzes baznīca, līdz ar to veidojas labs līdzsvars, harmonija.
- Ar kādām tradīcijām vēl ir bagāta katoliskā Baznīca Dānijā?
Pīters: Dānijā ir skaista tradīcija maija pēdējā svētdienā, bet, ja Vasarsvētki iekrīt šajā svētdienā, tad maija priekšpēdējā svētdienā, Kopenhāgenas un apkārtnes katoļu draudzēm doties kopīgā svētceļojumā uz Osebakenes (Åsebakken) svētvietu. Tās vēsture aizsākusies 1942. gada maijā, kad bīskaps Johans Teodors Zūrs OSB (Johannes Theodor Suhr) parūpējās, lai viduslaiku koka Jaunavas Marijas skulptūra, kas bija atradusies Sv. Ansgara baznīcā, tiktu pārvesta uz Osebakeni, kur tā 20. augustā tika uzstādīta benediktīņu māsu klostera kapelā. 1949. gadā, kad tika atzīmēta Dānijas konstitūcijas, kas ieviesa pilnīgu reliģisko brīvību karalistē, simtgade, tad radās vēlme veikt svētceļojumu par godu Dievmātei. Tā līdz šodienai saglabājusies šī tradīcija veikt vienas dienas svētceļojumu uz ….. Ļoti laba ekumeniskā iniciatīva, kurā sadarbojas dažādas kristīgās baznīcas Kopenhāgenā, notiek janvārī, kad ticīgie tiekas vakarā, lai dziedot dotos no vienas baznīcas uz citu. Jolanta: Grēku nožēlas rits notiek vienā baznīcā, tad nākamajā klausāmies lasījumus un tā apstājamies kādās 5 baznīcās, līdz nonākam zviedru protestantu baznīcā, kur vienmēr ir sadraudzības mielasts ar kliņģeri un kafiju.
- Kā jūs praktizējat savu ticību, dzīvojot Latvijā?
Pīters: Esam baznīcā katru svētdienu, citu reizi arī kādā nedēļas dienā. Reizēm dodamies uz kādu Kurzemes katoļu baznīcu ārpus Kuldīgas, lai piedalītos Svētajā Misē. Mājās Jolantai, kad viņa ar kaut ko nodarbojas, lasu priekšā dažādus rakstus par ticību. Mani ļoti interesē viņas viedoklis. Jolanta: Kad dzīvojām Dānijā, bijām iesaistījušies studiju grupā, kas tikās reizi nedēļā un kuru vadīja mūsu draudzes priesteris. Kopīgi lasījām Jāņa evaņģēliju, un katrs dalījāmies ar to, kā esam izlasīto sapratuši. Varējām uzdot jautājumus, kas man ļoti patika un šķita vērtīgi, tādēļ man vienmēr bija ko jautāt. Dienas beigās cenšos veltīt laiku pateicības lūgšanai, bet ne vienmēr tas izdodas. Reizēm, kad dažādas rūpes mani nomāc un neļauj gulēt, tad lūdzos “Tēvs mūsu” lūgšanu. Pīters: Mums katram ir savs dienas ritms, bet tā būtu laba doma – atrast kopīgu laiku lūgšanai, jo šobrīd tā trūkst. Mums patīk kopīgi skatīties reliģiska satura filmas, kuras pasūtu no Dānijas. Pēc šo filmu noskatīšanās mums parasti ir ļoti labas sarunas par redzēto. Ar filmām reizēm dalāmies arī ar dominikāņu klostermāsām, jo tās ir ierunātas arī poliski un māsas šo valodu saprot. ~ ~ ~ Intervija ar Andri Gotfridsonu Andris Gotfridsons ir dzimis liepājnieks, bērnībā gribējis kļūt par traktoristu un arī centies šo sapni piepildīt, mācoties profesionāli tehniskajā skolā par mašīnistu mehanizatoru. Dzīve iegrozījusies tā, ka Andris tomēr kļuvis par autobusa šoferi, ne traktoristu, un šajā profesijā strādā jau 40 gadus. Viņaprāt, Dievs ir vienmēr ikkatra cilvēka dzīvē, tikai ne visi to saprot un jūt. Andris 30. martā ir konvertējies katoliskajā Baznīcā un Vasarsvētkos caur bīskapa Viktora Stulpina rokām saņēmis Iestiprināšanas sakramentu.
- Kā esat Dievu sastapis savā dzīvē?
Mana vecvecmāmiņa no tēva puses bija ļoti dievbijīga. Atceros, ka bērnībā ļoti gribējās tikt pie viņas rožukroņa krellītēm. Viņa bija alsundzniece, un var gadīties, ka esmu arī kristīts Alsungas baznīcā, bet nekādas liecības par to nav saglabājušās. Viņa noteikti daudz lūdzās, un lūgšanas jau nekur nepazūd, varbūt, pateicoties viņai, es tagad esmu atradis ceļu atpakaļ uz Baznīcu. Viss jau notiek īstajā brīdī. Man katalizators šim ceļam bija Dace.
- Kā sastapāties ar Daci?
Jau ceturto gadu braucu Grobiņas maršrutā par šoferi, un, kad Dace atgriezās no Ukrainas, viņa bieži bija mana pasažiere, braucot uz darbu un mājās. Divus gadus viņu vēroju, bet neko par viņu nezināju. Tad kādu dienu saņēmos, uz biļetes uzrakstīju savu telefona numuru un viņai iedevu. Tā uzzināju viņas vārdu, uzvārdu un, protams, pajautāju informāciju “Google”, kur varēju izlasīt avīzē “Nāc”, ka Dace 10 gadus ir nodzīvojusi Ukrainā un bijusi arī klostermāsa. Drosme nepazuda, bet bija arī izmisums. Man ir tāda rakstura īpašība, ka tad, ja kaut ko ļoti vēlos, cenšos to dabūt, bet, ja neizdodas, tas nozīmē, ka par maz esmu gribējis. Tā Dace mani aizveda uz baznīcu. Iepriekš jau arī biju gājis uz luterāņu baznīcu, bet tas bija vairāk formāli. Mani iedrošināja Daces vārdi, ka baznīcā laižot visādus, tai skaitā arī mani. Kungs mani uzrunāja ļoti personīgi. Tas notika Autobusu parkā no rīta, kāpjot autobusā, man izlauzās tikai vārdi: “Ak, Dievs!” Es dzirdēju un redzēju tādu skanošu zvaigžņu lietu, un man tajā brīdī bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir Dievs, kurš ar mani šādi runā.
- Vai pēc tam kaut kas mainījās?
Jā, Dievs mani iedrošināja, it kā sakot: “Viss ir vienkārši. Es gribu pie tevis atnākt, bet ir daži nosacījumi un starp tiem ir 10 baušļi.” Nav jau viegli, jo jāsarauj viss iepriekšējais dzīvesveids, un daudzi cilvēki no manis atkāpās, skatoties ar aizdomām. Dzīve pēc lēmuma pieņemšanas sekot Dievam paliek ļoti vienkārša. Apstājas skrējiens pēc naudas, labākas dzīves, kurā notrulinās dzirde. Bet Kungs saka – nāc, klausies un skaties atvērtām acīm! Tad sāk notikt brīnumu lietas, par kurām pats varu tikai brīnīties.
- Tad jau apzinātāk sākāt iet Dieva virzienā?
Dievs ļoti interesanti ar mani runā. Reizēm Viņš atbild nekavējoties, bet citreiz paiet laiks un Viņš man sūta kādu cilvēku vai notikumu kā atbildi. Ja es izdaru pareizus secinājumus, Viņu uzklausu un cenšos saprast, tad dzīve kļūst ļoti vienkārša. Es pieņemtu to, ka Kungs ir tas, kurš vada manu dzīvi, līdz ar to man nav jāsaspringst par to, ka kaut kas varētu neizdoties, jo viss ir Viņa rokās. Dievs bieži vien dod nevis to, ko es gribu, bet to, ko man vajag. Piemēram, man vakardien autobusā pazuda viena telefona austiņa. Jau kādas 10 reizes biju tajā vietā skatījies, bet tad es lūdzu Dieva palīdzību un austiņa gandrīz pati iekrita man rokā. Tā tas notiek katru dienu, vienkāršās lietās Viņš dod mums to, kas vajadzīgs. Bieži vien dienas skrējienā nav laika, lai padomātu par Dievu, bet tad, kad “ieslēdz” tādu Dieva uztveri, tad to var pamanīt. Ļaunais jau arī nesnauž un čukst savus norādījumus, tad, ja Dieva balsi nedzird, ļaunajam paklausīt ir ļoti viegli. Man bija tāda situācija, kad autobusā atradu kādu lietu, kam tur nevajadzēja atrasties, un man prātā ienāca doma – ja es to paņemšu, neviens jau neuzzinās. Bet tad it kā Dieva balss mani brīdināja: “Neņem, tas nav tavs!”
- Kā tas ir – tik kardināli mainīt dzīvi?
Tagad viss ir vienkāršāk, es vairs neuztraucos par to, par ko nav jāuztraucas. Līdz ar to pazūd arī bailes. Atzīstu, ka ar mani ir notikušas apbrīnojamas lietas. Katoļticība ļoti disciplinē. Pēc tās īpašās Dieva pieredzes Autobusu parkā es teicu, ka vēlos pilnībā sekot un izjust Viņa vadību. Tomēr tik viegli jau nebija, jo pārņēma neziņa par nākotni, bet Dievs iedrošina, sakot: “Nebīsties!” Veselu gadu attālināti piedalījos “Dzīvības straumju” organizētā 20 nedēļu iekšējās dziedināšanas programmā, kuras ietvaros notika slavēšana, lekcijas klausīšanās, dalīšanās un aizlūgšana mazajās grupās. Šajā programmā mēs piedalījāmies abi kopā ar Daci, tas palīdzēja labāk ieraudzīt sevi “spogulī” un iepazīt vienam otru, ļaujot Dievam mūs vadīt, dziedināt, mācīt. Pirms konversijas man bija arī mūža grēksūdze, kurai pamatīgi gatavojos, tā bija ļoti vērtīga un vajadzīga. Lai Dievs man piedotu, man savi grēki jānosauc skaļi vārdā un jānožēlo. Bet cīņas jau turpinās katru dienu.
- Vai dzīve kļuvusi labāka?
No malas skatoties, var spriest, ka es nedzīvoju pārticībā, bet man visa kā pietiek un ir stabili labi. Es lūdzu Dievu, lai tā būtu arī turpmāk. Garīgā ziņā dzīve ir kļuvusi stabilāka. Dievs nav solījis, ka katra diena būs kā svētki, būs arī vienmuļā ikdiena, bet, ja es Viņam ļaušu darboties manā dzīvē, būs arī svētki. Visa saprašana nāk pakāpeniski. 
Dace Guseva un Andris Gotfridsons Grobiņas pagasta “Akmentiņos” 2025. gada pavasarī
Intervēja un foto: Ieva Liede
"Nāc", Nr. 144 | 
