Pārdomas pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" Romas bīskaps balstīja uz Lūkasa evaņģēlija četrpadsmito nodaļu, kurā Jēzus atgādina, ka katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts. «Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu! Kopīgas maltītes, īpaši brīvdienās un svētku dienās, ir miera un kopības zīme ikvienā kultūrā. Šīs svētdienas Evaņģēlijs (Lk 14,1.7-14) vēstī, ka viens no farizeju priekšniekiem bija uzaicinājis Jēzu ieturēt maltīti. Uzņemot viesus, mēs izrādām sirds plašumu, bet kļūstot par viesiem, mums jāprot pazemīgi iekļauties cita cilvēka pasaulē. Patiesa tikšanās kultūra balstās tieši uz šīm īpašībām, kas tuvina cilvēkus. Taču tikšanās ne vienmēr ir viegla. Evaņģēlists atzīmē, ka pie pusdienu galda sēdošie "novēroja" Jēzu, un stingrie tradīciju interpretētāji uz Viņu skatījās ar zināmām aizdomām. Neskatoties uz to, tikšanās notika, jo Jēzus nepalika vienaldzīgs. Būtībā Kungs atsakās no tukšas pieklājības, kas dažkārt tiek izmantota kā vairogs, lai neizpaustu sevi citiem. Tādējādi, izmantojot līdzību, Jēzus apraksta redzēto un aicina tos, kas Viņu vēro, aizdomāties. Viņš ir pamanījis, ka notiek sacensība par pirmo vietu. Tas notiek arī šodien dažādās dzīves situācijās, kad "tikt pamanītam" kļūst ļoti svarīga; tad kopā būšana pārvēršas par sāncensību. Māsas un brāļi, apsēsties pie Euharistijas galda Kunga dienā, mums nozīmē dot balsi Jēzum. Viņš labprātīgi kļūst par mūsu viesi un var mums pateikt, kā Viņš mūs redz. Cik svarīgi ir redzēt sevi ar Viņa acīm: pārdomāt, cik bieži mēs reducējam dzīvi uz sāncensību, kā mēs varam zaudēt līdzsvaru, lai iegūtu atzinību, kā mēs bezjēdzīgi salīdzinām sevi viens ar otru. Evaņģēlijā Jēzus lieto vārdu "pazemināšanās", lai aprakstītu pilno brīvības formu (sal. Lk 14,11). Pazemināšanās patiesībā ir brīvība no sevis. Tā rodas, kad Dieva Valstība un Viņa taisnīgums mūs patiesi interesē un mēs varam atļauties skatīties tālumā: nevis uz savu kāju pirkstiem, bet gan tālumā! Parasti tie, kas sevi paaugstina, šķiet, neatrod neko interesantāku par sevi un patiesībā ir dziļi nedroši. Bet tiem, kas ir sapratuši, ka viņi ir ārkārtīgi vērtīgi Dieva acīs, kuri dziļi jūt, ka ir Dieva dēls vai meita, ir lielāks iemesls sevi paaugstināt un iegūt cieņu, kas mirdz pati par sevi. Tā kļūst vissvarīgākā, ieņem centrālo vietu, bez piepūles un stratēģijas, kad, tā vietā, lai izmantotu situāciju, mēs mācāmies kalpot. Mīļie, lūgsim šodien, lai Baznīca visiem būtu pazemības skola, tas ir, mājas, kur vienmēr esi gaidīts, kur nav jācīnās par vietu, kur Jēzus var turpināt runāt un mācīt mums savu pazemību, savu brīvību. Vissvētākā Jaunava Marija, pie kuras mēs tagad vēršamies, ir šo māju patiesā Māte». Vaticannews.va | 
