"Nebaidīsimies lūgt arī tad, kad domājam, ka neesam to pelnījuši. Nekaunēsimies izstiept savu roku. Tieši šajā pazemīgajā žestā slēpjas pestīšana," - tā pāvests Leons XIV rezumēja šodienas katehēzi par mirstošā Jēzus pēdējiem vārdiem Jāņa evaņģēlijā: "Man slāpst" un "Viss piepildīts." Tie parāda, ka pretēji tam, ko pasaule mums piedāvā, mēs neesam pašpietiekami, bet mums ir nepieciešama palīdzība un pestīšana. «Dārgie brāļi un māsas! Kunga ciešanu apraksta centrā – Jēzus dzīves visspilgtākajā un tajā pašā laikā vistumšākajā brīdī – Jāņa evaņģēlijs sniedz mums divus vārdus, kas ietver sevī dziļu noslēpumu: "Man slāpst"(28) un "Viss piepildīts" (30). Tie ir pēdējie vārdi, kuros ietverta visa Viņa dzīve, kuros atklājas Dieva Dēla eksistences jēga. Uz krusta Jēzus sevi parāda nevis kā varoni, bet kā mīlestības ubagotāju. Viņš sevi nepasludina, nenosoda, neaizstāv. Viņš pazemīgi lūdz to, ko pats sev nevar dot. Krustā sistā cilvēka slāpes nav tikai izmocīta ķermeņa fizioloģiska vajadzība. Pirmām kārtām tās ir arī dziļu ilgu izpausme. Tās ir ilgas pēc mīlestības, attiecībām, kopības. Tas ir Dieva klusais aicinājums, kurš, vēloties piedalīties visā, kas veido mūsu cilvēcību, ļauj, lai šīs ilgas pārņemtu Viņu. Dievs nekautrējas palūgt ūdens pilienu, jo ar šo žestu Viņš vēlas mums teikt, ka mīlestībai, lai tā būtu patiesa, ir jāiemācās lūgt, ne tikai saņemt. Man slāpst – saka Jēzus, tādā veidā atklājot gan savu, gan mūsu cilvēcību. Neviens no mums nevar būt pašpietiekams. Neviens nevar sevi atpestīt. Dzīve "piepildās" ne tad, kad mēs esam stipri, bet gan tad, kad iemācāmies pieņemt. Tieši tajā brīdī, saņēmis no svešām rokām ar etiķi piesūcinātu sūkli, Jēzus paziņo: "Viss piepildīts!" Mīlestība kļuva par lūdzošo, un tāpēc paveica savu darbu. Tas ir kristīgais paradokss: Dievs glābj nevis caur darbību, bet ļaujot, lai kaut kas tiek darīts Viņam; nevis pārvarot ļaunumu ar spēku, bet pilnībā pieņemot mīlestības vājumu. Uz krusta Jēzus mums māca, ka cilvēks īsteno sevi nevis ar varas spēku, bet ar uzticīgu mīlestību pret otru, pat ja tas ir naidīgs un nedraudzīgs. Dieva plānā mūsu cilvēcības piepildījums ir nevis spēka apliecinājums, bet uzticības žests. Jēzus neglābj ar negaidītu notikumu pavērsienu, bet lūdzot to, ko pats sev nevar dot. Un šeit atveras durvis uz patieso cerību: ja Dieva Dēls izvēlējās nebūt pašpietiekams, tad arī mūsu ilgas pēc mīlestības, jēgas, taisnīguma ir nevis neveiksmes, bet patiesības zīme. Šo patiesību, šķietami tik vienkāršu, pieņemt ir grūti. Mēs dzīvojam laikā, kas atalgo pašpietiekamību, efektivitāti, sasniegumus. Taču Evaņģēlijs mums parāda, ka mūsu cilvēcības mērs nav tas, ko mēs varam sasniegt, bet gan spēja ļaut sevi mīlēt, ļaut sev palīdzēt. Jēzus mūs glābj, parādot, ka lūgums nav kaut kas necienīgs, bet gan atbrīvojošs. Tas ir ceļš uz izkļūšanu no grēka slēptuves, lai atkal ieietu kopības telpā. Jēzus ilgas uz krusta ir arī mūsu ilgas. Tas ir ievainotas cilvēces sauciens, kas joprojām meklē dzīvo ūdeni. Un šīs ilgas mūs neattālina no Dieva, bet gan vieno ar Viņu. Ja mums ir drosme to atzīt, tad atklāsim, ka arī mūsu trauslums ir tilts uz debesīm. Tieši lūgumā, nevis tajā, kas mums pieder, tiek atvērts ceļš uz brīvību, jo mēs vairs necenšamies būt pašpietiekami. Brālībā, vienkāršā dzīvē, spējā lūgt bez kaunēšanās un dot bez aprēķiniem slēpjas prieks, ko pasaule nepazīst. Prieks, kas mūs atgriež pie mūsu eksistences sākotnējās patiesības: mēs esam radīti, lai mīlētu un tiktu mīlēti. Dārgie brāļi un māsas, Kristus ilgās mēs atklājam arī savas ilgas. Nebaidīsimies lūgt, īpaši tad, kad jūtam, ka neesam to pelnījuši. Nekaunēsimies izstiept roku. Tieši šajā pazemīgajā žestā slēpjas mūsu pestīšana». Audiences noslēgumā pāvests Leons XIV apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas no Itālijas un citām valstīm. Viņš sveica arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. Pāvests atgādināja, ka šodien svinam svētā Gregora Lielā liturģiskās piemiņas dienu. Šo pāvestu dēvē par "lielo" viņa izcilo darbu ticības sludināšanā sabiedrībai un Baznīcai grūtā laikā. Šī svētā relikvijas glabājas Svētā Pētera bazilikā. Leons XIV aicināja lūgties arī par bērniem un pusaudžiem, kuri uzsāk skolas gaitas, kā arī par skolotājiem un audzinātājiem. Ar svētīgo, drīzumā svēto Pjerdžordžo Frassati un Karlo Akutis aizbildniecību lūgsim ticības žēlastību skolēniem viņu garīgās izaugsmes ceļā, - teica Romas bīskaps. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
