"Kanonizācija ir skaista dāvana visai Baznīcai. Mēs visi esam aicināti uz svētumu", - pirms Svētās Mises teica pāvests Leons XIV. Dodoties uz laukumu, viņš piegāja pie mikrofona un ar spontāniem vārdiem sveica visus ticīgos, īpaši jauniešus. "Šodien ir svētku diena visai Itālijai, visai Baznīcai, visai pasaulei! Tā ir Dieva žēlastība, ka mēs varam tikties un dalīties ticībā", viņš teica. "Mēs gatavojamies šīm liturģiskajām svinībām ar lūgšanu, ar atvērtu sirdi, patiesi vēloties pieņemt Kunga žēlastību, un mēs visi sirdī jūtam to pašu, ko izjuta Pjērs Džordžo un Karlo: mīlestību pret Jēzu Kristu, īpaši Euharistijā, un arī nabagos, brāļos un māsās. Jūs visi, mēs visi esam aicināti būt svēti. Lai Dievs jūs svētī!" Svētās Mises sākumā pāvests Leons XIV pasludināja svētīgo Pjēru Džordžo Frassati un svētīgo Karlo Akutis par svētiem. Dziesmai skanot, Dieva tautas pārstāvji atnesa vīraka trauku un ziedu pušķus, kas tika nolikti pie jauno svēto relikvijām. Pirmo lasījumu lasīja svētā Karlo Akutis brālis Mihele. Kanonizācijas svinībās klātesoša bija Karlo ģimene: mamma, tētis, māsa un brālis. Pēc Evaņģēlija, kas tika nolasīts divās valodās, pāvests Leons XIV teica sprediķi: «Dārgie brāļi un māsas, pirmajā lasījumā dzirdējām jautājumu: "[Kungs], kas tad izdibinās Tavus nodomus, ja Tu nedosi Gudrību un nesūtīsi savu Svēto Garu no augstumiem?" (Gudr 9,17). To dzirdējām pēc tam, kad divi jauni svētīgie, Pjērs Džordžo Frassati un Karlo Akutis tika pasludināti par svētajiem, un tas ir providenciāli. Patiesi, tiek uzskatīts, ka šo jautājumu Gudrības grāmatā uzdod kāds jaunietis kā viņi: ķēniņš Salomons. Viņš pēc sava tēva Dāvida nāves bija saņēmis tik daudz: varu, bagātības, veselību, jaunību, skaistumu, valdīšanu. Bet tieši šo lietu pārpilnība lika viņam uzdot jautājumu: "Kas man ir jādara, lai to nepazaudētu?" Un viņš saprata, ka vienīgais ceļš, lai rastu atbildi ir lūgt Dievam kādu vēl lielāku dāvanu: Kunga Gudrību, lai spētu pazīt viņa plānus un tos uzticīgi pildīt. Viņš saprata, ka tikai tādā veidā viņš spēs atrast savu vietu Kunga lielajā plānā. Jā, jo lielākais risks dzīvē ir to izniekot ārpus Dieva nodomiem. Arī Jēzus Evaņģēlijā runā par plānu, kuram sekot līdz galam. Viņš saka: "Kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis" (Lk 14,27); un atkal: "Katrs no jums, kurš neatsakās no visa, kas viņam ir, nevar būt mans māceklis" (Lk 14,33). Viņš mūs aicina, lai mēs bez vilcināšanās mestos piedzīvojumā, kuru Viņš piedāvā, ar izpratni un spēku, kas nāk no Viņa Gara, un kuru saņemam tādā mērā, kādā atsakāmies paši no sevis, no mūsu idejām, kurām esam pieķērušies, lai klausītos Viņa vārdā. Tik daudz jauniešu iepriekšējos gadsimtos, ir stāvējuši šādas izvēles priekšā. Atcerēsimies svēto Asīzes Francisku: gluži kā Salomons, arī viņš bija jauns un bagāts, ilgojās pēc goda un slavas. Tādēļ viņš bija devies karā, cerot kļūt par "bruņinieku" un saņemt pagodinājumus. Bet Jēzus tam parādījās ceļā un lika pārdomāt par to, ko viņš dara. Atgriezies sevī, viņš uzdeva Dievam vienu vienkāršu jautājumu: "Kungs, ko tu vēlies, lai es daru?" Un no tā laika, uzsācis savas gaitas, viņš sāka rakstīt citādāku savas dzīves stāstu: brīnumaino svētuma stāstu, kuru visi pazīstam, atmezdams visu, lai sekotu Kungam (sal. Lk 14,33), dzīvojot nabadzībā un sava tēva zelta, sudraba un grezno audumu vietā izvēloties brāļu mīlestību, īpaši mīlestību pret pašiem vājākajiem un mazākajiem. Un cik daudz citu svēto mēs varētu pieminēt! Dažkārt mēs attēlojam tos kā izcilas personības, aizmirstot, ka viņiem viss ir sācies tad, kad tie vēl kā jaunieši atbildēja "jā" Dievam un atdevās tam pilnībā, neko nepaturot sev. Svētais Augustīns šajā sakarībā stāsta, ka savas dzīves "līkumotajos un samezglotajos pinekļos", kāda balss viņa sirds dziļumos teica: "Es vēlos tevi". Un tādā veidā Dievs dāvāja viņam jaunu virzienu, jaunu ceļu, jaunu loģiku, kurā nekas no viņa eksistences netika pazaudēts. Šajā kontekstā šodien skatāmies uz svētajiem Pjēru Džordžo Frassati un Karlo Akutis: no kuriem viens bija jaunietis, kas dzīvoja 19. gadsimta sākumā, un otrs mūsdienu pusaudzis, abi bija iemīlējušies Jēzū un gatavi Viņam atdot visu. Pjērs Džordžo satika Kungu skolā un baznīcas institūcijās: Katoliskajā Akcijā, Svētā Vincenta Konferencē, Itālijas Katoļu Augstskolu Federācijā, Dominika Trešajā ordenī – un viņš liecināja par Kungu ar savu prieku dzīvot un būt kristietim lūgšanā, draudzībā un tuvākmīlestībā. Tādā mērā, ka redzot viņu pārvietojamies pa Turīnas ielām ar ratiem, kas pilni ar mantām trūcīgo atbalstam, viņa draugi to pārdēvēja par "Frassati transporta biznesu!" Arī šodien Pjēra Džordžo dzīve izgaismo to kā izdzīvot laju garīgumu. Viņam ticība nebija tikai privāta dievbijība: Evaņģēlija spēka mudināts un iesaistoties baznīcas asociācijās, viņš dāsni veltīja sevi sabiedrībai, deva savu artavu politiskajā dzīvē un bieži dedzīgi nodevās kalpošanā nabagiem. Savukārt Karlo iepazina Jēzu ģimenē, pateicoties saviem vecākiem – Andrea un Antonijai – kuri šodien ir klātesoši šeit, kopā ar Karlo māsu Frančesku un brāli Mihaelu – un pateicoties skolai, bet visvairāk draudzes kopienā svinētajos Sakramentos. Un tā viņš auga, savā bērna un pusaudža ikdienā dabiski integrējot lūgšanu, sportu, mācības un žēlsirdības darbus. Abi, gan Pjērs Džordžo, gan Karlo, dzīvoja mīlestībā uz Dievu un tuvāko, izmantojot vienkāršus līdzekļus, kas pieejami ikvienam: ikdienas Svēto Misi, lūgšanu, īpaši Euharistisko adorāciju. Karlo mēdza teikt: "Saules staros mēs iedegam. Euharistijas priekšā mēs kļūstam svēti!", un vēl: "Skumjas ir skatiens, kas vērsts uz sevi, laime ir skatiens, kas vērsts uz Dievu. Atgriešanās nav nekas cits kā pacelt savu skatienu no apakšas uz augšu, pietiek ar vienkāršu acu kustību". Vēl tiem abiem būtiska bija regulāra Grēksūdze. Karlo rakstīja: "Vienīgais, no kā mums patiesi ir jābaidās, ir grēks"; un viņš brīnījās kāpēc – un tie ir viņa vārdi – "cilvēki tik ļoti rūpējas par sava ķermeņa skaistumu, bet nerūpējas par savas dvēseles skaistumu". Galu galā abi dedzīgi godināja svētos un Jaunavu Mariju, un dāsni veica žēlsirdības darbus. Pjērs Džordžo teica: "Pie nabadzīgajiem un slimajiem es redzu tādu gaismu, kuras mums nav". Viņš sauca žēlsirdību par "mūsu ticības pamatu", un tāpat kā Karlo, to praktizēja visvairāk caur maziem konkrētiem žestiem, kas bieži palika apslēpti, tādā veidā izdzīvojot to, ko pāvests Francisks sauca par "kaimiņu svētumu" (Apustuliskais pamudinājums Gaudete et exultate, 7). Pat tad, kad slimība tos skāra un aprāva viņu jaunās dzīves, pat tas neapturēja viņu mīlestību, veltīšanos Dievam, to svētījot un lūdzot par sevi un citiem. Kādu dienu Pjērs Džordžo teica: "Nāves diena būs skaistākā manas dzīves diena"; un uz pēdējās fotogrāfijas, kurā redzams, kā viņš ar uz mērķi vērstu skatienu kāpj Val di Lanzo kalnos, viņš bija uzrakstījis: "Pretī virsotnēm". Tāpat arī Karlo, būdams vēl jaunāks, mēdza teikt, ka Debesis mūs gaida vienmēr un ka mīlēt rītdienu nozīmē dot labāko no mūsu augļiem šodien. Dārgie, svētie Pjērs Džordžo Frassati un Karlo Akutis aicina mūs visus, sevišķi jauniešus, neizniekot savu dzīvi, bet vērst to pretī augstumiem un padarīt to par mākslas darbu. Viņi mūs iedrošina ar saviem vārdiem: "Ne es, bet Dievs", teica Karlo. Un Pjērs Džordžo: "Ja Dievs būs katras tavas darbības centrā, tu sasniegsi mērķi". Tā ir vienkārša, bet uzvaru nesoša viņu svētuma formula. Un tā ir liecība, kurai esam aicināti sekot, lai līdz galam baudītu dzīvi un dotos pretī Kungam mūžīgajos svētkos Debesīs». Tulkoja priesteris Kārlis Miķelsons Vaticannews.va |
