Un sestajai stundai iestājoties, palika tumšs visā zemē līdz pat devītajai stundai. Un devītajā stundā Jēzus skaļā balsī sauca, sacīdams: «Eloi, Eloi, lema sabactani!» Tulkojumā: «Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?» Un daži no klātesošajiem, to dzirdēdami, sacīja: «Redzi, Viņš sauc Eliju». Bet viens aizsteidzās un, piesūcinājis sūkli etiķī un piestiprinājis to niedrei, deva Viņam dzert, sacīdams: «Pagaidiet, redzēsim, vai Elijs nāks un noņems Viņu». Bet Jēzus, stiprā balsī iesaucies, atdeva Savu Garu. Un priekškars dievnamā pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai. Bet simtnieks, kas iepretim stāvēja, redzēdams, ka Viņš, tā saukdams, nomira, sacīja: «Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls!» (Mk 15,33-39) Dārgie brāļi un māsas, šodien pārdomāsim par Jēzus šīs zemes dzīves virsotni: Viņa nāvi uz krusta. Evaņģēlijs norāda uz kādu aspektu, ko vērts kontemplēt ar ticības izpratni. Jēzus uz krusta nemirst klusumā. Viņš neizgaist lēni, kā dziestoša gaisma, bet atstāj savu dzīvi ar kliedzienu: "Jēzus, stiprā balsī iesaucies, atdeva Savu Garu" (Mk 15,37). Šis kliedziens ietver visu: sāpes, pamestību, ticību, upuri. Tā nav tikai miesas balss, kas padodas, bet ir pēdējā savas dzīves upurēšanas zīme. Pirms šī kliedziena ir jautājums, viens no sāpīgākajiem, kādu vien var izteikt: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" Tas ir 22. psalma pirmais pants, kas Jēzus lūpās iegūst unikālu nozīmi. Dēls, kurš vienmēr bija ciešā vienotībā ar Tēvu, tagad piedzīvo Viņa klusēšanu, prombūtni, vientulības bezdibeni. Tā nav ticības krīze, bet gan mīlestības pēdējais posms, kura pilnībā atdod sevi. Jēzus kliedziens nav izmisums, bet gan mīlestība, līdz galam apliecināta patiesība, uzticība, kas iztur pat tad, kad viss klusē. Tajā brīdī debesis satumst un tempļa priekškars pārplīst (sal. Mk 15,33, 38). Rodas iespaids, ka pati radība piedalās šajās sāpēs, un vienlaikus atklāj kaut ko jaunu: Dievs vairs nemīt aiz aizkara; Viņa seja tagad ir pilnībā redzama Krustāsistajā. Tieši tur, šajā izmocītajā cilvēkā, atklājas vislielākā mīlestība. Tieši tur mēs varam atpazīt Dievu, kurš nepaliek malā, bet ienāk mūsu sāpju dziļumos. Simtnieks, pagāns, to saprata. Ne tāpēc, ka dzirdēja runu, bet tāpēc, ka redzēja Jēzu mirstam šādā veidā: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!" (Mk 15,39). Tas ir pirmais ticības apliecinājums pēc Jēzus nāves. Tā ir kliedziena atbalss, kas nepazuda vējā, bet aizskāra sirdi. Dažreiz to, ko nevaram izteikt vārdos, mēs izsakām ar savu balsi. Kad sirds ir pilna, tā kliedz. Un kliedziens ne vienmēr ir vājuma pazīme; tas var būt arī dziļas cilvēcības izpausme. Mēs esam pieraduši domāt par kliegšanu un raudāšanu kā par kaut ko nekontrolējamu, kas būtu jāapspiež un jāsavalda. Evaņģēlijs piešķir mūsu saucienam milzīgu vērtību, atgādinot, ka tas var būt lūgums, protests, vēlme, padošanās. Patiešām, tā var būt lūgšanas augstākā forma, kad mums vairs nav vārdu. Šajā saucienā Jēzus izteica visu, kas Viņam bija palicis: visu savu mīlestību, visu savu cerību. Jā, šajā saucienā ir arī cerība, kas nepadodas. Mēs saucam, kad ticam, ka kāds mūs var sadzirdēt. Mēs saucam nevis izmisuma, bet gan ilgu dēļ. Jēzus nekliedza pret Tēvu, bet gan uz Viņu. Pat klusēšanas brīdī Viņš bija pārliecināts, ka Tēvs ir tuvu. Viņš parādīja, ka cerība var kliegt arī tad, kad viss šķiet zaudēts. Raudāšana var kļūt arī par garīgu žestu. Tā nav tikai mūsu dzimšanas pirmā darbība – kad mēs ierodamies pasaulē raudot –, tas ir arī veids palikt dzīvam. Mēs raudam, kad ciešam, un arī tad, kad mīlam, saucam, lūdzam. Raudāšana nozīmē pateikt to, ka mēs esam šeit, ka mēs negribam izgaist klusumā, ka mums vēl ir kaut kas, ko piedāvāt. Dzīves ceļā ir brīži, kad sāpju smaguma turēšana sevī mūs var lēnām nospiest. Jēzus mūs iedrošina nebaidīties no kliedziena, ja vien tas ir patiess, pazemīgs un vērsts uz Tēvu. Kliedziens nekad nav veltīgs, ja tas nāk no mīlestības. Un tas nekad netiks ignorēts, ja tiks uzticēts Dievam. Tas ir veids, kā nepadoties cinismam, bet turpināt ticēt, ka ir iespējama cita pasaule. Dārgie brāļi un māsas, mācīsimies no Kunga Jēzus: mācīsimies saukt uz Viņu ar cerību, īpaši tad, kad pienāk smagu pārbaudījumu stunda. Ne sāpināt, bet uzticēties. Ne kliegt uz kādu, bet atvērt savu sirdi. Ja mūsu kliedziens ir patiess, tas var kļūt par jaunas gaismas, jaunas dzimšanas vietu. Attiecībā uz Jēzu: kad viss šķita beidzies, patiesībā iesākās pestīšana. Ja tā tiek izteikta ar Dieva bērnu paļāvību un brīvību, tad mūsu cilvēcības sāpju pilnā balss, vienota ar Kristus balsi, var kļūt par cerības avotu gan mums pašiem, gan visiem apkārtējiem. Tikšanās noslēgumā pāvests Leons XIV apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, kā arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. Pēc tam viņš automašīnā apbrauca Svētā Pētera laukumu, sveicot un svētījot visus klātesošos. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
