“Redzēt šīs starojošās un smaidošās mātes man bija īsts brīnums,” pēc pāvesta īsās tikšanās ar 40 ukraiņu mātēm, kuras karā zaudējušas bērnu, Svētā Krēsla medijiem sacīja kapucīnu brālis Konstantīns Morozovs. Piedalīšanās audiencē bija māšu svētceļojuma pa Itāliju kulminācija. Svētceļojumu, kura laikā mātes apmeklēja Loreto, Asīzi un Romu, organizēja kapucīnu brāļi un atbalstīja izdevniecība “Frate Indovino”. “Kad es pirmo reizi satiku šīs mātes,” stāstīja brālis Konstantīns, kurš pats ir viens no projekta ‘Tēva Pija māju mātes’ speciālistu komandas locekļiem, “viņas bija ļoti drūmas”. Rehabilitācijas programmas laikā “viņas kļuva arvien gaišākas, dzīvīgākas. Un šodien es tās redzu skaistas, smaidošas. Svētceļojuma laikā viņas brīžiem raudāja, īpaši, kad mēs lūdzāmies svētvietās, jo par valsti, kur notiek karš, joprojām ir lielas skumjas un raizes. Bet tagad es esmu laimīgs, redzot, kā cerība atdzimst šo māšu sejās”. Paredzēts, ka projekta ietvaros sērojošās mātes dzīvo kopā (vidēji 7 dienas), un šajā laikā priesteru, psihologu un rehabilitācijas speciālistu komanda cenšas viņām palīdzēt atgūt spēkus un vēlmi turpināt dzīvot. Kopš projekta sākuma 2023. gada februārī jau ir īstenoti 27 šāda veida cikli, kuros piedalījušās aptuveni 540 sievietes. Kā teica viena no dalībniecēm, šis projekts “ienesa svaigu gaisu mūsu dzīvē, atjaunoja cerību. Septiņu dienu rehabilitācijas programmas laikā komanda ar visu sirdi un dvēseli centās mums palīdzēt. Pirms piedalījos šajā programmā, es neredzēju neko, viss man šķita pelēks. Bet, kad atgriezos mājās, pamanīju, ka manā dārzā viss zied, viss ir zaļš un debesis ir zilas. Tāpēc mēs esam ļoti pateicīgas kapucīnu brāļiem un visai projekta komandai. Tas ir īpaši svarīgi tiem, kuri, tāpat kā es, ir zaudējuši savu vienīgo dēlu. Un paldies arī visiem itāļiem, visām valstīm, kas mūs atbalsta un palīdz.” Svētceļojums uz Itāliju bija kā svaiga gaisa malks ne tikai projekta “Tēva Pija māju mātes” dalībniecēm, bet arī tā komandai – stāsta projekta vadītāja Ludmila Bohdaševska” “Mēs atveram savas sirdis visām mātēm. Mēs cenšamies rūpēties par katru sīkumu: sākot ar to, kā viņas uzņemt, līdz tam, ko viņām pagatavot ēst. Piemēram, mēs vienmēr pērkam svaigus ziedus. Mums ir ziedi visā ēkā, katrā gadalaikā: tas ir svarīgi. Un kad mātes ierodas un redz svaigus ziedus, viņas ir sajūsmā. Viņas tos aptausta un jautā, vai tie ir īsti. Mātei ir jādzīvo... Vārdu sakot, mēs pilnībā veltām sevi viņām, un, kad ceļojums beidzas, arī mums ir nepieciešams atjaunot spēkus. Tāpēc mēs pateicamies Dievam un kapucīnu brāļiem, jo šis svētceļojums un tikšanās ar pāvestu mums deva jaunus spēkus”. Ukraiņu mātes, ierodoties Svētā Pētera laukumā, bija līdzi paņēmušas savu bērnu fotogrāfijas. Dažas tās turēja rokās, citas nēsāja uz piekariņa pie sirds. “Es vēlos uzsvērt, ka mūsu kritušie bērni nav vienkārši upuri, bet gan upurējās, atdeva savu dzīvību citu labā,” sacīja viena no viņām. “Mēs vēlamies, lai visa pasaule mūs sadzirdētu,” uzsvēra cita māte, “mums ir vajadzīga palīdzība. Mēs esam nobraukušas daudzus kilometrus, lai vēlreiz pateiktu: mēs vēlamies mieru. Mēs, mātes, kas esam zaudējušas savus bērnus, lūdzam visai pasaulei palīdzēt mums, lai Ukrainā beidzot valdītu miers. Mēs negribam, lai mūsu bērni mirst, mēs gribam aizmigt, nebaidoties, ka nepamodīsimies. Itālijā, braucot autobusā, mēs teicām, ka uz brīdi bijām aizmirsušas, ka Ukrainā ir karš, jo šeit nav dronu, nav raķešu, nav gaisa trauksmes, šeit bērni nemirst”. Vaticannews.va | 
