«Dārgie brāļi un māsas, turpinot katehēzi par Jēzu, mūsu cerību, šodien mēs pārdomāsim Lielās sestdienas noslēpumu. Dieva Dēls guļ kapā. Tā ir liela klusuma diena, kurā debesis šķiet ir mēmas un zeme nekustīga, tomēr tieši tajā piepildās kristīgās ticības visdziļākais noslēpums. Tas ir klusums, kas piepildīts ar jēgu, kā mātes klēpī, kas sargā savu vēl nedzimušo, bet dzīvo bērnu. Jēzus ķermenis, noņemts no krusta, tiek rūpīgi ietīts, kā tas tiek darīts ar kaut ko ļoti dārgu. Evaņģēlists Jānis stāsta, ka Jēzus tika apglabāts dārzā, "jaunā kapā, kurā vēl neviens nebija guldīts" (Jņ 19,41). Nekas nav atstāts nejaušībai. Šis dārzs atgādina par pazaudēto Ēdeni, vietu, kur Dievs un cilvēks bija vienoti. Un šis neizmantotais kaps runā par kaut ko, kas vēl tikai notiks: tas ir slieksnis, nevis gals. Radīšanas sākumā Dievs bija iestādījis dārzu, tagad arī jaunā radība sākas dārzā - ar aizvērtu kapu, kas drīz tiks atvērts. Lielā sestdiena ir arī atpūtas diena. Saskaņā ar ebreju likumiem septītajā dienā nedrīkstēja strādāt: patiesībā pēc sešām radīšanas dienām Dievs atpūtās (Rad 2,2). Tagad arī Dēls, pabeidzis savu pestīšanas darbu, atpūšas. Ne tāpēc, ka būtu noguris, bet gan tāpēc, ka ir pabeidzis savu darbu. Ne tāpēc, ka būtu padevies, bet gan tāpēc, ka ir mīlējis līdz galam. Vairāk nav ko piebilst. Šī atpūta ir paveiktā darba zīmogs, tā ir apstiprinājums tam, ka tas, kas bija jāizdara, patiesi ir paveikts. Tā ir atpūta, kas piepildīta ar Kunga apslēpto klātbūtni. Mums ir grūti apstāties un atpūsties. Mēs dzīvojam tā, it kā ar dzīvi nekad nepietiktu. Mēs skrienam, lai kaut ko darītu, cenšoties nepazaudēt vietu. Bet Evaņģēlijs mums māca, ka prasme apstāties ir uzticības žests, kuru mums ir jāiemācās. Kapā, Jēzus, dzīvais Tēva Vārds, klusē. Bet tieši šajā klusumā sāk raisīties jauna dzīvība. Kā sēkla zemē, kā tumsa pirms rītausmas. Dievs nebaidās no laika ritējuma, jo Viņš ir arī gaidīšanas Kungs. Tādā veidā pat mūsu "nelietderīgais" laiks, kas ietver pauzes, tukšumu, neauglīgus mirkļus, var kļūt par augšāmcelšanās klēpi. Katrs pieņemtais klusums var būt jauna Vārda vēstījums. Katrs apturētais laiks var kļūt par žēlastības laiku, ja mēs to upurējam Dievam. Jēzus, apbedīts zemē, ir Dieva maigā seja. Tas ir Dievs, kurš gaida, kurš aiziet, lai atstātu mūs brīvus. Tas ir Dievs, kurš uzticas pat tad, kad šķiet, ka viss ir beidzies. Un mēs šajā klusajā sestdienā mācāmies, ka mums nevajag steigties celties augšā: mums ir jāpaliek, jāpieņem klusums, jāļauj sevi apskaut ierobežojumiem. Dažreiz mēs meklējam ātras atbildes, tūlītējus risinājumus. Bet Dievs darbojas dziļi, lēnajā uzticēšanās laikā. Tādējādi apbedīšanas sestdiena kļūst par klēpi, no kuras plūst neuzvaramās gaismas spēks, Lieldienu gaisma. Dārgie draugi, kristīgā cerība rodas nevis troksnī, bet gan gaidīšanas klusumā, kas piepildīts ar mīlestību. Tā nav eiforija, bet gan pārliecināta atteikšanās. To mums māca Jaunava Marija: viņa iemieso šo gaidīšanu, šo pārliecību, šo cerību. Kad mums šķiet, ka viss ir apstājies, ka dzīve ir kā pārtraukts ceļš, tad atcerēsimies Lielo sestdienu. Pat kapā Dievs gatavo vislielāko pārsteigumu. Ja mēs spēsim priecāties par to, kas ir bijis, tad atklāsim, ka tieši tajā, kas ir mazs un kluss, Dievs mīl pārveidot realitāti, padarot visu jaunu ar savas uzticīgās mīlestības spēku. Patiess prieks rodas no klusas gaidīšanas, no pacietīgas ticības, no cerības, ka tas, kas dzīvo mīlestībā, noteikti augšāmcelsies mūžīgai dzīvei», - teica Svētais tēvs. Audiences noslēgumā Romas bīskaps apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, kā arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. Vaticannews.va |
