Pāvests uzsvēra, ka taisnību nevar reducēt līdz likuma piemērošanai vien. Taisnības principā ietilpst cilvēka personas cieņa, tās attiecības ar citiem un sadzīves dimensija kopienā, visiem kopīgas struktūras un regulas. Sociālo attiecību centrā ir jāliek katra cilvēka vērtība, kas ir jāaizstāv ar taisnīgu likumu piemērošanu dažādu konflikta formu priekšā. Tradīcija māca, ka taisnība, pirmkārt, ir tikums jeb stingra un noturīga nostāja, kas regulē mūsu rīcību saskaņā ar saprātu un ticību (sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, 1804). Taisnības tikums sastāv no pastāvīgas un noturīgas gribas atdot Dievam un tuvākajam to, kas tiem pienākas (1807). Šajā perspektīvā taisnība ticīgajam liek ievērot ikvienas personas cieņu un cilvēku savstarpējās attiecībās ieviest harmoniju, kura veicina taisnīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem un attiecībā uz kopējo labumu (turpat). Tas liek aizsargāt visvājākos, kuri sauc pēc taisnības, jo ir kļuvuši par apspiestības upuriem, kuri tiek atstumti un ignorēti. Pāvests norādīja, ka evaņģēliskā taisnība netiek atrauta no cilvēku noteiktās taisnības. Tā liek uzdod tai jautājumus, pamudina iet tālāk un ved pretim izlīgšanai. Netaisnība ne tikai tiek sodīta, bet arī atlīdzināta, tāpēc ir nepieciešams padziļināts skatījums gan uz personu labumu, gan kopējo labumu. Taisnība kļūst konkrēta, ja par tās adresātiem tiek padarīti visi, kad katram tiek dots, kas tam pienākas līdz tiek panākta vienlīdzīga cieņa un iespējas. Šodien taisnības jomā strādājošajiem ir nepieciešams no jauna atklāt aizmirstās sadzīvošanas vērtības un to respektu. Piemērojot taisnību, tiek kalpots cilvēkiem, tautai un valstij. “Svētīgi tie, kam alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi tiks piepildīti” (Mt 5,6). “Ar šo svētību Kungs Jēzus vēlējās izteikt garīgās alkas, kurām jābūt apmierinātām ne tikai tāpēc, lai saņemtu pēc taisnības, bet, galvenokārt tāpēc, lai to meklētu tie, kuriem tā ir jānodrošina dažādās vēsturiskās situācijās,” teica pāvests. Uzrunas noslēgumā Leons XIV aicināja pārdomāt arī par taisnības aspektu, kuram netiek veltīta pienācīga uzmanība, par daudzām zemēm un tautām, kurām “slāpst pēc taisnības”, jo to dzīves apstākļi ir tik nožēlojami un necilvēciski, ka ir kļuvuši nepieņemami. Pašreizējā starptautiskajā panorāmā pāvests aicināja piemērot vienmēr aktuālo norādījumu no svētā Augustīna darba “Dieva pilsēta” (“De civitate Dei” XIX, 21, 1), proti, “bez taisnības nav iespējams vadīt valsti; nav iespējams, ka tiesiskums valdīs valstī, kurā nav patiesas taisnības. Rīcība, kas tiek izdarīta saskaņā ar tiesiskumu, bez šaubām, tiek izdarīta saskaņā ar taisnību, un nav iespējams, ka rīcība tiek izdarīta saskaņā ar tiesiskumu, ja tā tiek izdarīta pret taisnību (...). Valsts, kurā nav taisnības, nav valsts. Taisnība, patiesībā, ir tikums, kas katram izdala pēc viņa nopelniem. Tātad, nav cilvēka taisnība tā, kas pašu cilvēku atrauj no patiesā Dieva”. Leons XIV novēlēja, lai svētā Augustīna vārdi iedvesmo katru tiesībsargu aizvien labāk piemērot taisnību, kalpojot tautām ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, lai pilnībā respektētu taisnību, tiesības un cilvēku cieņu. Foto: Tiesību jomas darbinieki Jubilejas gada svētceļojumā Vatikānā (@VATICAN MEDIA) Vaticannews.va | 
