Nelielie žesti, kurus mēs jau agri apgūstam savā katoļa dzīvē, sevī slēpj vairākus nozīmes līmeņus. Un pārāk bieži mēs paliekam tikai pie domas: “Tā vienkārši dara…” Kristības atgādinājums Šīs senās tradīcijas bagātā simbolika galvenokārt ietver trīs aspektus. Pirmkārt, svētītais ūdens mums atgādina par kristību. Saņemot kristību, mēs tikām pieņemti Dieva ģimenē, žēlastība ielija mūsu dvēselēs – mēs kļuvām par “Svētā Gara templi” (1Kor 6, 19). Kristībā trīs reizes lej svētīto ūdeni Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Tāpēc, kad, ieejot baznīcā, mēs iemērcam pirkstus svētītā ūdens avotā un pārkrustāmies, mēs atjaunojam saikni ar šo noslēpumaino un fundamentālo Kristības sakramenta saņemšanas pieredzi. Šī atjaunošana aicina mūs pateikties Dievam, atcerēties savu cieņu kā mīļotiem Dieva bērniem un gūt mierinājumu apziņā, ka mēs patiesi piederam šai dievišķajai ģimenei, Kristus Miesai. Prāta un sirds attīrīšana Otrkārt, svētīto ūdeni Baznīca sauc par "sakramentāliju". Katehisms sakramentālijas skaidro šādi (KBK, 1667): “Svētā Māte Baznīca ir iedibinājusi arī sakramentālijas. Tās ir svētas zīmes, kurām piemīt zināma līdzība sakramentiem: ar šīm zīmēm, Baznīcai aizlūdzot, tiek gūti galvenokārt garīgi augļi, uz kuriem šīs zīmes arī norāda. Ar tām cilvēki tiek sagatavoti saņemt sakramentu galveno žēlastību, un tās svētdara dažādas dzīves situācijas.” "Efekts", ko panāk, apslacinot sevi ar svētīto ūdeni, būtībā ir attīrīšanās. Ienākot baznīcā un gatavojoties Dieva pielūgsmei liturģijā, mēs vēlamies, lai mūsu prāts un sirds būtu tīri – attīrīti no grēka un egoisma. Šis žests ir veids, kā fiziski un redzami izteikt vēlmi pēc grēku nožēlas un šķīstīšanās. Dabiskajā pasaulē ūdens vienmēr ir saistīts ar tīrīšanu, un sakramentālajā nozīmē šī saikne tiek pacelta pārdabiskā līmenī. Pēc krusta zīmes var pievienot arī klusu lūgšanu, piemēram:
“Kungs, šķīsti un attīri mani, lai es varētu Tevi pielūgt un cienīgi pieņemt…” Šī šķīstīšana palīdz mums koncentrēties uz Dievu, koncentrēties uz lūgšanu un Dieva pielūgšanu. Šī pastiprinātā koncentrēšanās atver mūsu dvēseles žēlastībai, ko Dievs vēlas mums dot caur sakramentālo liturģiju. Katehismā ir vesela sadaļa par sakramentāliju nozīmi ticīgo dzīvē – to ir vērts izlasīt. Ienākšana svētajā telpā Treškārt, svētītā ūdens trauku novietojums pie baznīcas ieejas simbolizē atšķirību starp parasto telpu un svēto telpu. Ieejot svētajā vietā, mēs svētījam sevi ar svētīto ūdeni, atstājot aiz sevis pasaulīgo troksni un apjukumu, kas raksturīgs ikdienai. Mēs tiekam atsvaidzināti un atjaunoti ar svētās telpas kārtību, klusumu, godbijību un skaistumu – telpas, kas paredzēta tikai lūgšanai un pielūgsmei. Fiziskā pieredze, sajūtot vēsu, tīru svētīto ūdeni uz ādas, veicina šo garīgo atspirdzinājumu un atjaunošanos. Tā palīdz pāriet no ikdienas aktivitātēm uz īpaša veida dievišķu pielūgsmi. Simboliskā nozīme bija īpaši izteikta šīs tradīcijas agrākajās izpausmēs. Pat senajās nekristīgajās reliģijās (tostarp jūdaismā) rituālā mazgāšanās bieži bija pirmais solis dievkalpojumā. Tāpēc, kad tika uzcelti pirmie kristīgās pielūgsmes nami, ātrijā, kas bija atklāta vieta vai pagalms pirms baznīcas, kur tika svinēta liturģija, bieži atradās liels baseins ar strūklaku. Tur ticīgie mazgāja rokas un kājas (apavi senatnē nebija tik izplatīti kā tagad, vismaz siltākā klimatā) pirms ieiešanas dievnamā. Ar laiku baznīcu arhitektūra mainījās un strūklakas pārtapa par svētītā ūdens traukiem, kādus pazīstam šodien. Slavenais čiekurs Viena no manām mīļākajām skulptūrām Vatikāna muzejos ir milzīgs bronzas čiekurs, kas reiz bija daļa no strūklakas senās Sv. Pētera bazilikas ātrijā Romā. (Pašreizējā bazilika ir diezgan jauna, celta piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā, bet pirmā bazilika, kas celta šajā vietā, tika uzcelta ceturtā gadsimta sākumā.) Senajā mākslā čiekuri simbolizēja augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, jo tie satur jaunas dzīvības sēklas – tāpat kā mūsu kristīgā dzīve sevī nes mūžīgās dzīves sēklu. Ikreiz, kad redzu šo milzīgo bronzas čiekuru (un tam pievienotās pāvu bronzas skulptūras, kas ir vēl viens augšāmcelšanās simbols), es iztēlojos agrīnos kristiešus, savus vecākos brāļus un māsas ticībā, pulcējamies ap to, lai iemērktu pirkstus svētītā ūdenī un svētītu sevi ar to, pārmetot krusta zīmi. Tas man ļauj justies vienotam ar visām ticīgo paaudzēm, kas bijušas pirms mums. Pr. Džons Bartuneks, LC (John Bartunek) | 
