Vārds “žēlsirdība” ir saliktenis, kas radies, apvienojoties diviem vārdiem: “žēlot” un “sirds”. Sirds norāda uz spēju mīlēt, bet žēlsirdība ir kaut kas vairāk par līdzjūtību vai žēlumu, tā līdzinās okeānam, kurā pazūd visi mūsu grēki, taču tikai tad, ja mēs patiesi tos nožēlojam. Tiem, kuri tic, ka Kristus ir nomiris un augšāmcēlies par mums, Viņš atver ceļu uzvarai pār grēku, nāvi un ļauno garu. Augšāmcelšanās dienā Jēzus deva saviem mācekļiem trīs dāvanas – mieru, Svēto Garu un godājamās brūces. Pirmkārt, Jēzus dāvāja mācekļiem mieru. Viņi bija ieslēgušies mājā aiz bailēm no jūdiem, ka varētu tikt arestēti un tāpat kā Jēzus notiesāti uz krusta nāvi; viņi bija ieslēgušies arī savos sirdsapziņas pārmetumos, jo bija atstājuši un nolieguši Kristu. Mācekļus pārņēma bailes un mocīja iekšējs nemiers, viņi jutās kā nodevēji – nespējīgi uz labu. Kad Jēzus augšāmcēlās, tad, saskaņā ar apustuļa Jāņa liecību, Viņš caur aizslēgtām durvīm ienāca telpā, kurā bija pulcējušies mācekļi un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Viņš nenostājās kaut kur nomaļus, bet gan pašā vidū. Tas nozīmē, ka tikai tad, kad Dievs ir mūsu dzīves centrā, mūsu sirdī ir patiess miers. Savukārt, ja Dievs nav dzīves centrā, tad nav arī sirdsmiera. Varbūt kāds ir piedzīvojis, ka, neraugoties uz tik daudziem lūgumiem un pūlēm, aizvien atgriežas vecie grēki, un ilgas pēc grēka ņem virsroku. Kāpēc? Tāpēc, ka neesam pilnībā pievērsušies Jēzum – Viņš nav mūsu dzīves centrā. Mēs nereti lūdzamies tikai tādēļ, lai mums būtu miers, labklājība, veselība utt. Tātad esam koncentrējušies uz sevi un savām vajadzībām. Patiesa atgriešanās nozīmē pilnīgu pievēršanos Jēzum, būšanu kopā ar Viņu ne vien dažas minūtes dienā, bet arī katra sirdspuksta veltīšanu Viņam. Jēzus ir Miera Valdnieks, jo miers nav tikai stāvoklis bez kara (ārējais miers) vai tikai naidīgo spēku līdzsvars, bet pilnīgi pamatoti un trāpīgi mieru sauc par “taisnības augli”. Jēzus no paša sākuma atklāj sevi kā Miera Valdnieku, kurš sapulcina pie sevis šķietami tālus cilvēkus, jo Viņš savā miesā ir noārdījis šķērsli – “ienaida sienu”, kas mūs šķīra (Ef 2,14). Jēzus miers atbrīvo mūsu sirdis. Apjukušie mācekļi tika atkal samierināti paši ar sevi, viņi atguva sirdsmieru – iekšējo paļāvību. Viņi juta, ka ir apžēloti un saprata, ka Kristus viņus nenosoda, nepazemo, bet viņiem uzticas. Dieva acīs neviens nav norakstīts, neviens nav nederīgs vai atstumts. Lūk, tā ir Pashas būtība un žēlastība, un tajā pašā laikā svarīgs uzdevums! Saņēmuši sirdsmieru, mēs kļūstam par miera nesējiem. Otrkārt, Jēzus dāvāja mācekļiem Svēto Garu grēku piedošanai. Jēzus kā Dieva Dēls ļoti labi pazina cilvēka dabu un zināja, kur rodas ļaunas un netaisnīgas sabiedriskās un politiskās struktūras – tieši cilvēka sirdī, kas, attālinoties no Dieva, meklē laimi un dzīves piepildījumu godkārē, varā, naudā, karjerā. Pēc grēkā krišanas cilvēks kļuva patmīlis, kas par katru cenu meklē vienīgi savu labumu. Viens no galvenajiem Svētā Gara uzdevumiem ir pārliecināt mūs par grēku, jo mūsu problēma ir tā, ka cīnāmies ar ļaunuma sekām, bet nelabojam cēloņus (Jņ 16,8). Jēzus liek mums to saprast: “Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, nekaunība, skaudīga acs, zaimošana, lepnība, muļķība. Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku” (Mk 7,21-23). Ar Dieva palīdzību mēs varam kaut ko mainīt sevī, bet ārpusē (citos cilvēkos) mēs neko daudz nespējam. Jo, ja cilvēks ir sabojāts savā iekšienē – sirdī – tad no ārpuses neko nesakārtos, vienkārši netiks ar to galā. Jā, mācekļi bija smagi sagrēkojuši. Viņi bija nodevuši un atstājuši savu Mācītāju. Un grēks viņus nospieda, jo ļaunumam ir sava maksa. Taču mēs paši nevaram atbrīvoties no grēka. Kristus ir mūsu Glābējs, tikai Viņš var mūs no tā atbrīvot, bet ar vienu nosacījumu – ja atveram savas sirdis Viņam un ar nožēlu lūdzam piedošanu. Piedošana Svētajā Garā ir Pashas žēlastība, kas tiek dāvāta, lai mēs garīgi augšāmceltos un sāktu dzīvot no jauna. Daudzi no mums ir redzējuši Stīvena Spīlberga filmu “Šindlera saraksts” (1993), kurā galvenais varonis, vācu uzņēmējs Oskars, ir ciniķis, brunču mednieks un alkoholiķis. Viņš pelna daudz naudas, vadot rūpnīcu, kas ražo karavīru ekipējumu un kara munīciju vācu frontei. Viņš kā vislētāko darbaspēku nodarbina ebrejus, kuri pēc tam tiek sūtīti uz drošu nāvi nacistu koncentrācijas nometnēs. Oskars Šindlers, autentiska persona, tomēr saprot, ka viņš pelna naudu, paverdzinot šos cilvēkus. Un tad viņš nolemj tos glābt. Mākslas filmas pēdējā aina ir šokējoša: simtiem ebreju atvadoties no Oskara, pateicībā dāvina viņam pašu izgatavotu gredzenu ar uzrakstu no Talmuda: “Tas, kurš izglābs vienu dzīvību, izglābs visu pasauli.” Tad viņš pamana pie uzvalka atloka piespraustu zelta goda zīmi, viņš to noņem, paceļ acu priekšā un ar nožēlu saka: “Par to es varētu izpirkt vēl vienu cilvēku. Cilvēka dzīvi izglābt par šo zelta goda zīmi...” Patiesībā visa viņa radītā ļaunuma iekārta tomēr kļuva par ceļu uz labo. Kādam ebrejam nolemta nāve varēja tikt apmainīta pret iespēju dzīvot. Kad Šindlers izveido sarakstu ar ebreju strādniekiem, kuri jāglābj no nosūtīšanas uz koncentrācijas nometni, jurists, kurš viņam palīdz, skatoties sarakstītajā burtnīcā, saka: “Šis saraksts ir pati dzīve.” Nāve – sagatavota citiem un sev – Šindleram kļuva par ceļu uz dzīvi. Holokausta laikā viņš izglāba dzīvību vairāk nekā tūkstotim poļu ebreju, riskējot ar savu dzīvību. To cilvēkā var paveikt tikai Svētais Gars! Kā ir teicis svētais Gregors Lielais: „Līdz Kristum grēks bija cietums, bet ar Kristus atnākšanu tas kļūst par ceļu.” Kad Jēzus ienāk mūsu dzīvē, Viņš dāvā pestīšanu – Viņš piedod mūsu grēkus un dāvā Svēto Garu, un mēs atklājam, cik ļoti Viņš mums ir vajadzīgs. Lūk, tā ir Lieldienu žēlastība, un tajā pašā laikā mūsu uzdevums! Saņēmuši Dieva piedošanu un žēlsirdību, mēs kļūstam par žēlsirdības lieciniekiem. Treškārt, augšāmcēlies Jēzus mācekļiem parāda rokas un sānu, parāda savas brūces. Svētā Pētera vēstulē ir teikts: “Ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1 Pēt 2,24). Kā brūces var dziedināt? Ir tikai viena atbilde – ar žēlsirdību. Pateicoties šīm brūcēm mēs, tāpat kā šaubīgais Toms, burtiski pieskaramies tam, ka Dievs mūs ļoti mīl. Viņš tik ļoti mūs mīl, ka uzņēmās uz sevis mūsu ievainojumus un mūsu vājības. Šīs brūces ir kā atvērti kanāli, pa kuriem pie mums plūst Viņa žēlsirdība. Droši vien daudziem ir radies jautājums, kāpēc Kristus pārveidotajā miesā palika brūces pēc krustā sišanas? Evaņģēlisti Lūkass un Jānis skaidri norādīja, ka Jēzus vēlējās, lai mēs ne tikai redzētu šīs brūces, bet arī tām pieskartos. Viņš atklāj mums krustā sišanas brūces, sludinot miera vēsti, ko Viņš nes. Bet kāpēc tieši brūces – vardarbības zīmes – apstiprina Labo vēsti? Svētais Antonijs no Padujas, priesteris un Baznīcas doktors, šo augšāmcēlušā Jēzus tikšanos ar mācekļiem saista ar pravieša Isaja grāmatas tekstu: “Bet Siona bija teikusi: “Kungs mani atstāja un Kungs mani aizmirsa.” Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu! Redzi, sev delnās tavu vārdu Es esmu iegriezis” (Is 49,14-16). Pamatojoties uz šo domu, svētais Antonijs norāda, ka, lai kaut ko uzrakstītu, mums ir vajadzīgs papīrs, tinte un pildspalva. Lai neaizmirstu par mums, Dievs sev delnās raksta katra cilvēka vārdu. Papīrs ir Jēzus delnas, tinte ir Viņa asinis, bet pildspalva – naglas. Dievs nespēj mūs aizmirst. Pat ja viņš gribētu... Viņš katra cilvēka vārdu ir iegriezis savās delnās. Lai neaizmirstu. Augšāmcēlies Kristus mums atklāj nevis dievišķās Tiesas, bet gan Dieva žēlsirdības būtību un loģiku. Rādot mums savas rokas un sānu, Viņš saka: “Redzi, tu Mani nogalināji, bet Es tagad nāku pie tevis ar miera vēsti, jo vēlos, lai tu kopā ar Mani atgrieztos dzīvē.” Tikai tad mēs varēsim dot pasaulei kaut ko jaunu, ja vispirms paši pieņemsim Dieva dāvāto mieru, piedošanu un žēlsirdību. Tieši tāpēc ir vērts lūgt no Dieva žēlsirdību, meklēt žēlsirdību un dzīvot ar žēlsirdību! Dieva žēlsirdības svētdienā novēlu katram saņemt šīs Dieva dāvanas, lai, daloties ar tām, mēs kļūtu par patiesiem Dieva žēlsirdības lieciniekiem! Pr. Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests |
