Vīriešu ticība Vai pastāv vīriešu ticības specifika? Jā, pastāv. Lai gan dažādi mūsdienu šarlatāni cenšas mums iestāstīt, ka dzimumu atšķirība ir tikai nosacīta, nenozīmīga vai pat kaitīga. Pret šādām idejām ir vērts saglabāt veselo saprātu un ticību Dieva vārdam. Tas saka, ka Dievs “radīja viņus kā vīrieti un sievieti, pēc sava attēla”. Mēs esam atšķirīgi, bet vienlīdzīgi. Atšķirīgi, lai būtu viens otram palīgs, papildinājums. Palīgs – kam? Visā. Kļūšanā par nobriedušu vīrieti un nobriedušu sievieti, mīlestībā, cīņā ar ļaunumu, vientulībā, slimībā, labos un sliktos laikos. Arī ticības ceļā. Marijai ir sava pasludināšana, Jāzepam – sava. Ir acīmredzamas līdzības, bet arī atšķirības. Sieviete un vīrietis tic vienam un tam pašam Dievam, bet savu attiecību ar Viņu piedzīvo nedaudz atšķirīgi. Dievs respektē šo atšķirību, jo pats to ir radījis. Aplūkosim “vīrišķo” svētā Jāzepa ticību. Kā veidojas viņa attiecības ar Dievu? Ko Jāzeps mums māca? Ne tikai vīriešiem. Dzimis bagāts Evaņģēlija fragmenti par Jāzepu ir skopi. Galvenokārt tāpēc, ka Evaņģēlijs ir par Jēzu Kristu. Viņš ir centrālā persona, Viņš ir Labā Vēsts. Citi parādās Viņa dēļ. Turklāt Jāzeps, bez šaubām, bija pazemīgs cilvēks. Viņš piekrita palikt patiesā Jēzus Tēva ēnā. Viņš kalpoja Dievam un saviem tuvākajiem tur, kur Dievs viņu bija nolicis, un tādā veidā, kādu Dievs viņam bija paredzējis. Svarīgākais Bībeles teksts, kas atklāj Jāzepa garīgo profilu, ir fragments no Mateja evaņģēlija pirmās nodaļas – vīrišķā pasludināšana. Matejs raugās uz Jēzus ieņemšanas un piedzimšanas noslēpumu no Jāzepa skatpunkta, bet Lūkass – no Marijas. Abi evaņģēlisti apraksta arī Jēzus ciltsrakstus, kaut nedaudz atšķirīgi. Dažādi viena un tā paša noslēpuma skatījumi. Jēzus ciltsraksti Mateja versijā (1,1–16) ir kā ievads Jāzepa personai. Tos nevajadzētu uztvert kā precīzu vēsturisku rekonstrukciju, bet drīzāk kā simbolisku vēstījumu: Pestītājs kā cilvēks izaug no Izraēla tautas vēstures. Viņš nāk pasaulē kā jūds ar konkrētu izcelsmi, iesakņots ticībā un senču tradīcijā. Viņš ir piepildījums apsolījumam, ar kuru dzīvoja izraēlieši kopš Ābrama laikiem. Matejs sauc Jēzu par “Dāvida dēlu” un “Ābrama dēlu”. Senču saraksts sākas ar Ābramu un beidzas ar Jāzepu, Marijas vīru. Tieši Jāzeps nodod Jēzum šo “dēla” piederību – viņš izpilda tēva pienākumu: apgraiza Jēzu un dod Viņam vārdu. Ko tas mums saka? Ko māca? Ticība, kas bija Nācaretes galdniekam, ir iesakņojusies Izraēla tradīcijā. Jāzeps ir Ābrama ticības un Dāvida karaliskās cieņas mantinieks. Tā ir pirmā svarīgā mācība: mūsu ticība ir mantojums, turpinājums. Tai ir personisks, bet arī sociāls, kultūras un vēsturisks raksturs. Mēs nepiedzimstam garīgā tukšumā. Mums kaut kas tiek dots jau sākumā – ticības kopiena, kas ir vecāka par mums. Ticēt nozīmē iesakņoties lielā kokā, kas aug paaudzēm. Tas aug, pateicoties Dieva mīlestībai. Baznīcas būvēšana nesākas ar mani — es esmu turpinātājs, saņemu kaut ko, kas man ir jāattīsta un jānodod tālāk. Jāzeps varēja ievest Jēzu Izraēla ticības pasaulē tāpēc, ka pats bija dziļi iesakņojies savas tautas garīgajā mantojumā, lasīja Toru, ievēroja sabatu, svinēja Pashu un citus svētkus, gāja uz svētnīcu. Par ticīgajiem mēs lielā mērā kļūstam tāpēc, ka iepriekšējās paaudzes līdz pat mūsu vecvecākiem un vecākiem mums nodeva ticību. Protams, šo mantojumu var arī noraidīt, taču nodošana ģimenē un ticības, kultūras un tradīcijas kopienā ir galvenais kanāls, caur kuru Dieva mīlestība un patiesība sasniedz mūs. Jāzeps un Marija bija materiāli nabadzīgi cilvēki, bet nāca no karaliskas dzimtas — no Dāvida nama. Viņu svarīgākā bagātība bija reliģija un ticība, kurā viņi bija uzauguši, ko bija mantojuši un pieņēmuši kā savu mantojumu. Taisnīgs cilvēks Matejs raksta, ka Jāzeps bija “taisnīgs cilvēks”. Bībelē “taisnīgums” nozīmē vairāk nekā tikai godīgumu. Tas apzīmē pareizas attiecības ar Dievu. Būt taisnīgam nozīmē dzīvot saskaņā ar Dieva likumu, turēt Viņa baušļus. Tas ir augstākais tikumības ideāls – cilvēks, kura sirds ir saskaņota ar Dieva gribu. Taisnīgais ir dievbijīgs cilvēks, nevainojams kalps, Dieva draugs. Tas ir kāds, kas ir piepildīts ar Dieva bijību, dzīvo gudri un labi. Viņš dzīvo saskaņā ar Dieva likumu ne tikai ārēji, formāli ievērojot priekšrakstus, bet viņa sirds ir saskaņota ar Dieva gribu. Ebreji šādus cilvēkus sauca par cadiķiem (šis apzīmējums nāk no ebreju vārda “taisnīgais”). Viņi ticēja, ka cadiķi ir kā kolonnas, kas uztur visu cilvēci Dieva žēlsirdībā. Bez viņiem pasaule sabruktu. Tāds cilvēks bija arī svētais Jāzeps. Viņā Jēzus sastapa uzticamu liecinieku lielajai Izraēla tradīcijai. Dievs spēcīgi satricināja Jāzepa sakārtoto pasauli. Ebreju tradīcijā laulības tika slēgtas divos posmos: pirmais bija saderināšanās, kurai jau bija saistošs spēks, un pēc kāda laika notika īstās laulību ceremonijas, pēc kurām jaunais pāris sāka dzīvot kopā. Jāzeps jau bija saderināts ar Mariju, bet vēl nedzīvoja kopā ar viņu, kad Marija kļuva grūta. Evaņģēlists raksta: „Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisnīgs un negribēdams Viņu apkaunot, nolēma Viņu slepus atstāt. Kad viņš par to bija nodomājis, redzi — Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: «Jāzep, Dāvida dēls, nebaidies pieņemt pie sevis Mariju, savu sievu, jo tas, kas Viņā ir ieņemts, ir no Svētā Gara. (…)» Pamodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis: viņš pieņēma savu sievu pie sevis” (Mt 1, 19–20.24). Vai brīdī, kad Jāzeps bija iecerējis Mariju atstāt, viņš zināja par Viņas Dēla dievišķo izcelsmi? Ja viņš zināja (jo Marija viņam bija pastāstījusi par Pasludināšanu), tas nozīmētu, ka viņš šo domu bija pieņēmis tāpēc, ka jutās necienīgs piedalīties noslēpumā, kas pārsniedza viņam pazīstamās “taisnīguma” robežas, un vēlējās atkāpties ēnā. Jānis Pāvils II to redzēja tieši tā: „Jāzeps nezināja, kā viņam rīkoties Marijas «brīnumainās» mātes stāvokļa priekšā. Viņš, iespējams, meklēja atbildi uz šo viņa mocošo jautājumu, bet visvairāk viņš meklēja izeju no šīs sev sarežģītās situācijas.” Ja savukārt Jāzeps nezināja patieso Marijas grūtniecības iemeslu (kā to uzsver pāvests Benedikts XVI), tad arī viņa nodoms pamest Mariju liecina par viņa cēlsirdību. Saskaņā ar Mozus likumu Jāzeps taču varēja pieprasīt tiesas procesu, kas noskaidrotu, vai Marija bija vainīga laulības pārkāpšanā vai arī bija cietusi no vardarbības. Tomēr Jāzeps izvēlējās aiziet klusām, lai nepakļautu mīļoto cilvēku šādai pazemošanai un, iespējams, pat nāvei. Lai kā arī būtu bijis, Jāzeps pārdzīvoja ļoti smagus brīžus. Viņš meklēja risinājumu, kas būtu saskaņā ar Dieva gribu, bet to uzreiz nespēja saskatīt. Tā ir vēl viena svarīga ticības mācība mums. Cenšoties iet labu dzīves ceļu, mēs sastopamies ar tumsas, šaubu, cīņas un kārdinājuma brīžiem. Brīžiem, kad šķiet, ka nav laba risinājuma un mēs nezināsim, ko darīt. Tad ir jāpaļaujas uz Dievu, kas var šķist kā lēciens nezināmā bezdibenī bez jebkādas drošības. Tikai Dievs ir patiesais drošības pamats. Viņš darīja, kā eņģelis teica Jāzepam palīdz iejaukšanās no debesīm. „Nebaidies pieņemt pie sevis Mariju, savu sievu” – viņam teica eņģelis. Dievs izkliedē tumsu, iesaka risinājumus. Taču lēmums jāpieņem Jāzepam. Un viņš to pieņem. „Viņš darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis.” Vīrietim ir vajadzīgi skaidri signāli, īpaši tad, kad viņš ir kādās „spīlēs”, kad cīnās ar tumsu (tas ir svarīgi zināt sievietēm!). Viņš drīzāk rīkojas, nekā ilgi pārdomā. „Viņš pieņēma savu sievu pie sevis.” Šis pirmais solis nosaka Jāzepa ticības un uzticības virzienu. Vēl trīs reizes Mateja evaņģēlijā atkārtojas tas pats modelis. Jāzeps naktī dzird no Debesīm pavēli un to izpilda. Kad Herods apdraud mazā Jēzus dzīvību, eņģelis viņam sacīs: „Celies, ņem Bērnu un Viņa Māti un bēdz uz Ēģipti.” Jāzepa atbilde ir darbība: „Viņš piecēlās, paņēma naktī Bērnu un Viņa Māti un devās uz Ēģipti” (Mt 2, 13–14). Viņš precīzi izpilda pavēli. Tajā pašā secībā: vispirms viņš ņem Bērnu, un pēc tam Viņa Māti. Vēlāk pievērsīsimies grūtām Jāzepa attiecībām ar sievu. Šobrīd mūs interesē Marijas līgavaiņa vīrišķā ticība. Šīs ticības pazīme ir darbs, rīcība, izaicinājums. Vīrietim patīk izaicinājumi. Viņš var baidīties, un tas ir normāli, ka viņš baidās. Taču viņš ir spējīgs uz daudz ko, kad zina, ka viņam ir uzticēta konkrēta atbildība – nebaidīsimies no šī vārda – vara (kā vīram un tēvam). Jāzeps uzticas Dievam un ir paklausīgs ticībā. “Dievs, Tu zini labāk, kas man nāk par labu.” Vai viņš visu saprata? Noteikti nē. Viņš uzticējās Dieva gribai, kas viņam tika atklāta, un tas deva viņam spēku pārvarēt sirds tumsu. Viņš dzirdēja Dievu, jo pats klusēja. Klusums ir nepieciešams, lai Dieva vārds mūs sasniegtu. Neapšaubāmi viņam palīdzēja arī tradīcija, kurā viņš bija uzaudzis. Ja viņš jau no bērnības klausījās Dieva vārdus svētnīcā, tad viņš bija sagatavots personīgām attiecībām ar Dievu. Ticēt kā Jāzeps Ticēt kā Jāzepam nozīmē: Atklāt mantotās ticības tradīciju bagātību un iesakņoties tajā (lūgties, lasīt Bībeli, apmeklēt baznīcu, iet pie grēksūdzes, gavēt u.c.). Pieaugt „taisnīgumā”, tas ir, ievērot baušļus. Ierast darīt labu. Tumsas brīžos (jautājumu, kārdinājumu, šaubu, svārstību, grēka laikā) vairāk klausīties Dievā nekā savās vēlmēs, jo tās pārbaudījumu brīžos pieviļ. Būt drosmīgam pārkāpt pāri un dot Dievam vairāk. Mazāk diskutēt, vairāk darīt savus pienākumus, bez kurnēšanas. Pamosties no sapņiem par savu slavu un pieņemt reālo, skarbo dzīvi. Nedzīvot abstrakti cilvēcei, bet konkrētiem cilvēkiem. Būt uzticīgam Dievam ikdienas pūlēs. Mācīties atpazīt eņģeļa, tas ir, sūtņa balsi (ne vienmēr to atpazīsim pēc spārniem).
Lūgšana svētajam Jāzepam par ticību Svētais Jāzep, raugoties uz tevi, es mācos ticību no jauna. Tu, kas biji Izraēla ticības mantinieks, palīdzi man iesakņoties mūsu senču ticībā, Baznīcas ticībā. Māci novērtēt reliģiskās tradīcijas, kas palīdz būt kopā ar Dievu. Palīdzi man būt atvērtam uz Dieva pārsteigumiem, uz jauno, uz Svēto Garu. Tu zini, ko nozīmē ticības nakts un šaubas, jo pats esi piedzīvojis. Izlūdz man žēlastību uzticēties Dievam visos dzīves apstākļos. Palīdzi drosmīgi pretoties kārdinājumiem pret ticību. Šaubu pilnā pasaulē izlūdz man uzticību Dievam līdz galam, neatkarīgi no visa. "Zrób jak Józef. Rekolekcje"
Tulkoja I. Blažica |
