Pēc dievkalpojuma notika euharistiskā procesija, Jo Spānijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, šodien tiek svinēti Kristus Miesas un Asiņu svētki. Svētdien, 7. jūnijā, Sibeles laukumā (Plaza de Cibeles), kas ir viens skaistākajiem laukumiem Madridē, pāvests Leons XIV svinēja Corpus Domini svētku Svēto Misi un vadīja euharistisko procesiju. Tajā piedalījās aptuveni 1,2 miljoni ticīgo. «Mēs esam sapulcējušies ap Euharistiju - Kristus dzīvās klātbūtnes dāvanu. Tas, kurš labprātīgi atveda savu dzīvību par mums, lai mūs ievestu kopībā ar Tēvu un padarītu mūs par saviem bērniem, ir šeit kā dzīvā Maize, kas nonāca no debesīm un baro mūs ar pašu Dieva dzīvību, ar mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi. Šī piemiņa par Kungu, kas ir klātesošs euharistiskajā Maizē, atrodas jūsu ticības un jūsu tautas vēstures pašā sirdī, - teica pāvests. Šeit, Madridē, kā arī daudzās citās Spānijas pilsētās, Kristus Miesas un Asiņu svētki nav vienkārši viena no liturģiskā kalendāra dienām, bet gan atgriešanās pie ticības saknēm, aicinājums atjaunot savu mīlestību un uzticību Dievam. Šo svētku svinīgās procesijas gadsimtu gaitā ir veidojušas spāņu tautas dievbijību, mākslu, mūziku, arhitektūru un dzīvi, un šodien atspoguļo tās garīgo pieredzi arī caur ziedu paklāju skaistumu, ielās uzstādītajiem altāriem, dziesmām un liturģiskajiem tērpiem. Runa nav par ārēju izpausmi, folkloras reliktu vai vienkāršu estētisku rotājumu, bet gan par ticību augšāmcēlušā Kristus klātbūtnei, kurš dzīvo mūsu vidū, kurš ir kļuvis par maizi, kas remdē mūsu izsalkumu, kurš apmeklē mūsu sirds un mūsu vēstures visdziļākos stūrīšus, arī visdrūmākos. Ja Euharistijā Kristus dod sevi kā barību, tad procesija parāda, ka Viņš nepaliek ieslēgts svētnīcā, bet nāk mums pretim. Jēzus iet pa ielām un laukumiem, apmeklē mūsu rajonus, iemājo mūsu ikdienas dzīvē. Viņš ir tuvs Dievs, kas iet kopā ar savu tautu; vēstures Kungs, mierinājums vājajiem, gaisma ģimenēm, cerība slimajiem, miers cietošajiem. Kristus, kurš tiek nests monstrancē, ir tas pats Kristus, kurš identificējas ar nabadzīgajiem, nomāktajiem, vientuļajiem un pamestajiem. Nav nejaušība, ka šeit, Spānijā, Baznīca jau daudzus gadus apvieno Kristus Miesas un Asiņu svētkus ar Žēlsirdības dienu. Runa nav tikai par monstrances nešanu, bet arī par to, lai mēs censtos izkļūt no egoisma un vienaldzības, no ērtas un privātas ticības, lai atbildētu Kristus aicinājumam atgriezties, mainīt skatījumu, atzīt Viņa klātbūtni, kas mūs pārveido un padara par jaunas pasaules veidotājiem, - teica Svētais tēvs. Tāpēc vēsturiskā atmiņa par Corpus Domini procesijām nevar tikt ierobežota ar kādu nostalģisku atmiņu, gluži pretēji, tai jākļūst par aicinājumu tagadnei, mūsu personīgajai dzīvei, mūsu attiecībām, sabiedrības nākotnes veidošanai. Šajā perspektīvā ir jāsaprot aicinājums «atcerēties», ko dzirdējām pirmajā lasījumā: «Atceries visus ceļus, pa kuriem tevi vadīja Kungs, tavs Dievs, šajos četrdesmit gados tuksnesī»; atceries, ka tad, kad tu biji izsalcis, Viņš tevi baroja ar mannu. Tieši par to ir runa – par precīzu «atcerēšanos», lai neaizmirstu, kas ir Kungs, lai nepadotos kārdinājumam uzticēties citiem elkiem un baroties ar maizi, kas neremdē izsalkumu. Tas ir uzdevums šodienas un rītdienas Spānijai: lai reliģiozitāte, kas gadsimtiem ilgi ir iedvesmojusi šo valsti, nekļūtu par pagātnes muzeju, ko apmeklēt, bet gan par ticības skola, no kuras šodien varam smelties iedvesmu. Skola, kas māca mums nomesties ceļos Dieva un sava tuvākā priekšā, jo neviens nevar nomesties ceļos Kunga priekšā, nicinot savu brāli vai māsu; skola, kas māca mums nesavtīgu mīlestību, kas kļūst par dāvanu, lai tā izplatītos mūsu vidū un sarautu egoisma važas; skola, kurā mēs mācāmies, ka Dievs ir reāla klātbūtne un ka arī mēs esam aicināti būt klātesoši dzīves situācijās un izaicinājumos, un nevis bēgt, bet gan personīgi iesaistīties kopējā labuma veidošanā. Brāļi un māsas, es šeit vēlos pieminēt svēto Manuelu Gonsalesu, kuru sauc par "aizmirsto tabernakulu" bīskapu. Viņa dzīve atgādina, ka Euharistiju nevar godināt tikai lielu svinību laikā. To varam darīt ar klusu uzticību, pavadot Kungu ar pazemīgu un diskrētu draudzību, kas tiek stiprināta dienu no dienas. Es vēlos arī atcerēties svētā Jāņa no Krusta poētiskos vārdus: "Es labi pazīstu avotu, kas mutuļo un plūst, lai gan tas uzrodas naktī" (Dvēseles dziesma, kas priecājas par Dieva atziņu caur ticību). Toledo klostera cietumā, kur viņš tika turēts smagos apstākļos, tieši 1578. gada Kristus Miesas un Asiņu svētkos, viņš atpazina cietuma tumsā Kunga apslēpto klātbūtni, no kuras plūst gaisma, kas nepazīst norietu, un dzīve, kas nekad nebeidzas. Euharistiskais Jēzus ir šis "mūžīgais avots", kas plūst un remdē slāpes. Viņš neapžilbina, neuzspiež sevi ar ārēju spēku, neatklāj sevi iespaidīgā veidā (turpat). Atgriezīsimies pie Jēzus ar patiesu mīlestību. Atvērsim savas sirdis, lai satiktos ar Viņu, ļausim Viņam apūdeņot mūsu dvēseļu visssausākās vietas, lai mēs varētu doties dzīves un vēstures ceļos un nest citiem šo svaigā ūdens malku – mīlestības, miera, taisnīguma un prieka malku. Smelsim no šī euharistiskā avota, lai nestu atspirdzinājumu mūsu brāļiem un māsām, ģimenēm, nabadzīgajiem, cietējiem un tiem, kas zaudējuši cerību. Euharistiskā žēlastība mūs pārveido, bet vienlaikus padara mūs par vēstures pārveidošanas dalībniekiem un par cerības zīmi tiem, kurus satiekam. Lai Kungs Jēzus, klātesošs Euharistijā, liek jums kļūt par lauztu, dāvātu un upurētu maizi, lai dzīves pilnība varētu uzplaukt jūsos, jūsu ģimenēs un jūsu valstī.» Vaticannews.va 
|
