Vienotību Baznīcā neveido, stingri pieturoties pie saviem viedokļiem, bet gan meklējot "saskares punktus Patiesībā" – teica Leons XIV svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkos. Dārgie brāļi un māsas! Šajā svētku dienā svinam svēto Pētera un Pāvila, Romas pilsētas un diecēzes aizbildņu piemiņu. Jēzus vienu no viņiem izvēlējās par sava ganāmpulka ganu, bet otru aicināja būt par Tautu apustuli. Šodien godinām divus Baznīcas pīlārus. Pēteris, Dieva tautas sargātājs, Jaunajā Derībā parādās kā tas, kurš rūpējas par brāļu kopības saglabāšanu. Pie Galilejas ezera, pēc šķietami neauglīga nakts darba, viņš saka savam Mācītājam: "Visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām, tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklus" (Lk 5, 5), pēc tam viņš dodas dziļumā, aicinot sev līdzi citus. Tas ir viņš, kas, redzot, ka pēc grūtās runas par Dzīvības maizi daudzi attālinās no Kunga, saka Mesijam: "Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi" (Jņ 6, 68), un paliek kopā ar pārējiem Vienpadsmit. Arī Cēzarejā viņš atzīst Jēzū Dieva Dēlu un kļūst par visu balsi vienas ticības apliecināšanai, kā dzirdējām Evaņģēlijā (sal. Mt 16, 13 -19). Arī pēc augšāmcelšanās, ezera krastā, viņš pirmais steidzas pie Kristus: metas ūdenī un peld pirms citiem, lai pazemīgi apliecinātu savu mīlestību un saņemtu apstiprinājumu savai misijai (sal. Jņ 21, 1–17). Pēteris paliek uzticīgs šai misijai pat tad, kad Jeruzalemē jautājums par neapgraizītu pagānu kristīšanu draud izraisīt šķelšanos kopienā. Viņš sapulcina brāļus, uzklausa viņus un, Svētā Gara vadīts, pieņem lēmumu, saglabājot kopību un atverot jaunu posmu visai Dieva tautai: "Jo mēs ticam," viņš apstiprina, "ka caur Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi" (Apd 15, 11). Šis gara diženums nenozīmē, ka Pēteris ir pilnīgs. Ciešanu laikā viņš nodeva Mācītāju, un pēc tam lēja grēku nožēlas asaras (Lk 22, 54-62); un arī Pāvils, citos apstākļos, pārmet viņam uzvedības nekonsekvenci (sal. Gal 2, 11-14). Tomēr Pēteris spēj atzīt savas kļūdas un atgriezties, nezaudējot drosmi un neizvairoties no misijas sludināt Evaņģēliju un sapulcināt Kristus ganāmpulku, līdz pat mocekļa nāvei, ko viņš izcieš Romā, netālu no vietas, kur mēs atrodamies. Šīs uzticīgās un pacietīgās rūpes par vienotību labi izpaužas atslēgu simbolā, ar kuru mēs bieži identificējam Pēteri (sal. Mt 16, 19). Atslēga nesabojā durvis, bet tās atver un aizver, izmantojot pareizos sviras mehānismus un sekojot to kustībām, lai atbrīvotos no bloķējuma, aizbīdņi tiktu pārvietoti, un durvis brīvi atvērtos, padarot daudzas izolētas telpas par vienu viesmīlīgu māju. Tāpat kopība Baznīcā netiek veidota, stingri turoties pie savas pozīcijas, bet gan meklējot visus saskarsmes punktus Patiesībā, kuras gaismā katrs kļūst par līdzcilvēka izaugsmes līdzekli. No šīs perspektīvas mēs atklājam Pēterim un viņa pēctečiem uzticēto uzdevumu visas svētās Dieva tautas labā: ieklausīties katra cilvēka balsī, atšķirt iedvesmas, veikt kopīgus ceļus, labot kļūdas, pamācīt, iedrošināt, mudināt un pavadīt brāļus, lai viņi līdzdarbotos ar Gara žēlastībām (sal. 1Kor 12,1-11), līdzdarbotos sevis pašu un visas cilvēces pestīšanai. Pētera piemērs ir arī aicinājums ikvienam kristietim kļūt par vienotības celtnieku: noliekot Dievu savas dzīves centrā un tuvojoties saviem brāļiem, uzmanīgi vērojot viņu likteņus un vajadzības (sal. Francisks, Katehēze, 2024. gada 9. oktobris), apliecinot mīlestību pret viņiem, lai "Evaņģēlija sludināšana būtu pilnīga" (sal. 2 Tim 4, 17). Tāda ir arī svētā Pāvila, otrā lielā apustuļa, nenogurstoša Labās vēsts sludinātāja mācība. Viņam raksturīgie simboli: grāmata un zobens ir cieši saistīti viens ar otru. To labi izskaidro Vēstules ebrejiem autors, kurš raksta: "Jo Dieva vārds ir dzīvs, iedarbīgs un asāks par jebkuru divasmeņu zobenu", kas spēj atdalīt "dvēseli un garu" un saskatīt "sirds vēlmes un domas" (sal. Ebr. 4, 12). Dievs to darīja arī jaunā Saula sirdī: Viņš to uzvarēja (sal. Fil 3,12), vadīja viņu vispirms pievērsties Evaņģēlijam un pieņemt jaunu vārdu, tad sludināt to visā pasaulē un visbeidzot, tāpat kā Pēteris tajā pašā pilsētā, to apliecināt ar savu dzīvību. Tautu apustulis ļāva sevi pārveidot ar Dieva Vārda spēku, kas viņu izglāba no vardarbības, lai vestu viņu uz mīlestības ceļa. Komentējot Pāvila atgriešanos un misiju, svētais Augustīns teica: "Kad viņš devās [uz Damasku] ar vēlmi nogalināt, viņš tika nosaukts vārdā un nogāzts zemē ar balsi no debesīm (sal. Apd 9, 1-7), tas ir, ar Vārdu, kas viņu aicināja" (Sermo 299/A Augm., 6). Un piebilda: "Dievs paņēma Baznīcas vajātāju un padarīja viņu par miera vēstnesi. Viņš piedeva viņam visus viņa grēkus un iedibināja viņu kalpošanā, kurā viņš varēja piedot grēkus citiem" (turpat). Dārgie, šodien mums ir svarīgi lūkoties uz šiem diviem svētajiem – Pēteri un Pāvilu – un mācīties, kā mums pašiem būt par apustuļiem un vienotības veidotājiem, dāsniem patiesības kalpiem mīlestībā. Šajā garā gatavojamies veikt seno un daiļrunīgo rituālu, uzliekot palliju uz arhibīskapu pleciem. Šīs baltās vilnas jostas, kas rotātas ar krustiem, patiesībā izsaka katra garīdznieka un arī ikviena kristieša pienākumu uzņemties uz saviem pleciem viņam uzticētos brāļus un māsas kā jērus no Kunga ganāmpulka un veltīt tiem savu spēku, laiku, pūles un dzīvību, lai Evaņģēlijs sasniegtu visus un lai visa pasaule tajā rastu harmoniju un mieru (sal. Gaudium et Spes, 38). Ar šīm izjūtām no visas sirds sveicu Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta delegācijas locekļus, kurus sūtīja mans dārgais brālis Bartolomejs un kuru vadīja Emanuels Adamakis, Halkedonas metropolīts. Lūgsim svētos Pēteri un Pāvilu, lai viņi atbalsta mūs kopības ceļā, ejot Pestītāja pēdās. Tas ir ceļš, ko Viņš ir iezīmējis, un par ko lūdza Tēvu Pēdējo vakariņu laikā (sal. Jņ 17, 21-23); tas ir mērķis, uz kuru Viņš mūs aicina tiekties ar pārliecinošu cerību (sal. Benedikts XVI, Sprediķis Misē ar pallija uzlikšanu jaunajiem metropolītiem, 2012. gada 29. jūnijs), - teica Leons XIV. Vaticannews.va
Foto: Pāvests pasniedz palliju kardinālam Krajevskim (@Vatican Media) |
