“Dāvids vēlas uzcelt kaut ko lielu Dievam – uzcelt templi. Tā ir ļoti cilvēciska un saprotama vēlme. Bet tajā pašā naktī Dievs uzrunā pravieti Nātanu un, ja tā var teikt, apgriež Dāvida plānus kājām gaisā. Dievs saka: “Vai tu man celsi namu, kurā es dzīvošu?” Un tālāk seko pārsteidzošākais – nevis tu, Dāvid, celsi namu man, bet es, Kungs, uzcelšu namu tev. Dievs atsauc Dāvida atmiņā to, no kurienes viņš to ir paņēmis: viņš nāk no avju ganāmpulka, kur viņš bija vienkāršs gans. Dievam nevajag ciedru koka griestus un zelta sienas, lai Viņš būtu laimīgs. Visuma Radītāju nevar ieslēgt cilvēka radītās sienās. Bet atbilde Dāvidam bija dziļš mīlestības manifests. Dievs nesaka, ka Viņam nepatīk Dāvida nodoms. Viņš vienkārši parāda, kurš šeit ir patiesais devējs, kurš ir īstais celtnieks. Dievs nevēlas, lai mēs Viņu izmitinātu kādā savas dzīves stūrī, kādā svētdienas stundā vai kādā skaistā baznīcas ēkā, kamēr pārējā dzīve rit savu gaitu. Dievs vēlas celt mūsu namu, mūsu dzimtu, mūsu sirdis, mūsu garīgo realitāti. Viņš apsola Dāvidam troni un valstību, kas pastāvēs mūžīgi. Un šeit mēs nonākam pie Kuldīgas Dievmātes svētku būtības. Kur piepildījās šis Dieva apsolījums Dāvidam par mūžīgo valstību? Tas piepildījās ne jau akmens mūros Jeruzalemē, kurus, kā mēs zinām no vēstures, vairākkārt nopostīja. Tas piepildījās kādā necilā Nācaretes namā, kur jauna meitene, vārdā Marija, teica: “Lai man notiek pēc Tava vārda.” Jaunava Marija ir Dieva apsolītais un uzceltais nams. Viņa ir tā, kuru Dievs pats sagatavoja, lai viņa kļūtu par Dzīvā Dieva templi. Marijas miesā un sirdī Dievs atrada nevis augstus akmeņus un greznu ciedru koku, bet pazemību, šķīstību un pilnīgu uzticēšanos. Kad mēs šodien Kuldīgas Dievmātes svētkos skatāmies uz Marijas tēlu, viņa mums it kā klusi čukst: “Neskaties tikai uz baznīcas mūriem, - skaties uz to, kā Dievs vēlas iemājot tevī.” Marija nekad nepievērš uzmanību sev. Viņa vienmēr norāda uz savu Dēlu, kurš ir no Dāvida dzimtas un kurš ir Mūžīgais Ķēniņš. Šis lasījums mūs mudina uzdot divus svarīgus jautājumus mūsu dzīvē. Pirmkārt, - vai mēs necenšamies Dievu ierobežot. Reizēm mēs esam kā Dāvids – mēs gribam nokārtot savas attiecības ar Dievu pēc saviem noteikumiem: atnākam uz baznīcu, ja tā var teikt, nomaksājam savu nodevu ar lūgšanu un tad atgriežamies savā ikdienā, kur paši esam sev noteicēji. Bet Dievs saka: “Es negribu dzīvot tikai tavā baznīcas stundiņā, Es gribu būt kopā ar tevi tavā darbā, tavās ģimenes grūtībās, tavos priekos, tavā ikdienā.” Otrs jautājums – vai mēs ļaujam Dievam celt mūsu namu? Mēs bieži uztraucamies par savu materiālo drošību, par to, kā sakārtot dzīvi saviem spēkiem. Bet Dievs pats atgādina mums: “Es uzcelšu savu namu tev.” Īstā drošība nav mūsu pašu uzceltajos mūros, bet gan Dieva žēlastībā. Kad mēs, sekojot Marijas piemēram, sakām Dievam “jā”, Viņš sāk celt mūsu dzīvi uz pamatiem, kas nekad nesabruks. Šodien, svinot Kuldīgas Dievmātes svētkus, pateiksimies Dievam par šo svētvietu, par šo draudzi, kas gadsimtiem ir nesusi ticības gaismu te, Kurzemē. Bet vēl vairāk – lūgsimies caur Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai mūsu sirdis kļūst par dzīviem tempļiem: “Dieva Māte Marija, Dzīvības Māte, mūsu aizbildne, Tu, kas biji vispilnīgākais Dieva mājoklis virs zemes, māci mūs nebaidīties atdot mūsu dzīves plānus Dieva rokās. Palīdzi mums saprast, ka Dievs nevēlas no mums tikai ārējus upurus, bet gan mūsu sirds mīlestību. Lai mūsu mājas, mūsu pilsēta, mūsu draudze un diecēze – lai tās visas top par vietu, kur mājo Kristus miers, svētība un žēlsirdība! Amen.” D.Bergmane 
| 
