Kas ir rekolekcijas? Kristīgās rekolekcijas ir apzināti atvēlēts laiks, kurā cilvēks atkāpjas no ikdienas steigas, lai klusumā, lūgšanā un pārdomās dziļāk sastaptos ar Dievu un sakārtotu savu iekšējo dzīvi. Vārds “rekolekcijas” nāk no latīņu “recollectio” un nozīmē “savākšanās” jeb “iekšēja atgriešanās pie sevis”. Linda, kura regulāri piedalās ignāciskā garīguma klusuma rekolekcijās, dalās savā pieredzē: “Rekolekcijas ir laiks manai dvēselei, izejot no savas ikdienas, laiks apstāties, ieklausīties, saredzēt, sakārtot savas domas. Ļaut sev būt tuvākās attiecībās ar Dievu, nedomāt par sadzīviskām lietām, ļauties. Reizēm rekolekcijas izvēlos, jo ir kāds jautājums, uz ko ir jāsaņem atbilde, reizēm esmu bijusi tik iztukšota, nogurusi, ka ir bijusi vajadzība ievilkt elpu un ļaut Dievam atjaunot, atmudžināt radušos samezglojumus un piepildīt mani no jauna. Reizēm vienkārši klausos, ko Dievs vēlas man atklāt. Tas ir īpaši privileģēts laiks ar Dievu, laiks ko vairāk veltīt lūgšanai, slavēšanai, atskatam, klusumam un izlīgumam ar Dievu, sevi un tuvāko. Ja es ļauju, Dievs mani pārveido, pārrada, reizēm arī “nogriež” ko nevajadzīgu, reizēm sadziedē brūces un dziedina, arī atbrīvo un piedod. Pateicība Dievam par katru šādu iespēju piedalīties rekolekcijās.” Kur un kā notiek rekolekcijas? Rekolekcijas var ilgt dažas stundas, nedēļas nogali, nedēļu vai pat trīsdesmit dienas. Tās notiek klosteros, rekolekciju mājās, draudzēs vai dabā. Dažās tiek ievērots stingrs klusums, citās – sarunas, lekcijas un kopīgas aktivitātes. Jānis, kurš piedalījies trīsdesmit dienu klusuma rekolekcijās, arī dalās savā pieredzē: “Es piedalījos trīsdesmit dienu “Ignācisko vingrinājumu” rekolekcijās Šveicē. Ļoti spēcīgi izdzīvoju Dieva varenību Šveices dabā, kalni un plašumi tiešām uz mani atstāja lielu iespaidu. Rekolekcijās bija daudz laika pastaigām un lūgšanai brīvā dabā. Pats svarīgākais bija “izgaršot” šo laiku ar Dievu lūgšanā. Ieraudzīt un pateikties par šo skaisto pasauli un dabu, ko Viņš radījis un ielicis mūs tās centrā, lai rūpētos un baudītu tās augļus. Gandrīz katru vakaru bija slavēšanas vakari, kur Dievs pieskārās arī man. Es saņēmu aicinājumu sekot Jēzum, un es turpinu šo ceļu ticībā un paļāvībā uz Dieva lielo žēlsirdību.” Parasti rekolekcijās ietilpst lūgšana, Svēto Rakstu lasīšana, meditācija un pārdomas, laiks klusumā, Svētā Mise vai dievkalpojumi, sarunas ar garīgo līdzgaitnieku, grēksūdze un garīgā izšķiršana. Bet rekolekcijās var būt arī citas kopīgas aktivitātes, kuras atkarīgas no rekolekciju specifikas. Piemēram, deju meditācijas rekolekcijās tā ir deja. Jana atceras savu šāda veida rekolekciju pieredzi: “Ar deju meditāciju iepazinos laikā, kad bija nepieciešams pabūt pašai ar sevi, klusumā un bez pienākumiem. Man šis lūgšanas veids ir kas dziļš un vārdos ne tik viegli ietērpjams. Deju meditācija man ir skaista, izjusta un izdzīvota lūgšana. Dejojot ir iespēja vairāk izjust savu sievišķību. Šis meditācijas veids ir liels izaicinājums prātam, jo prasa uzticēšanos sajūtām un ļaušanos kustībai, ko nevada tikai prāts un konkrētas apgūtas prasmes, soļi vai soļu secība. Brīdī, kad kājas nesaprot, uz kuru pusi iet, deja ir jauna un ar augstāku sarežģītības pakāpi, ir pat gribējies paiet malā… Dievs caur dejas meditāciju mani māca dzīvei, palīdz neapjukt un brīžos, kad es nesaprotu, ko darīt, – paļauties uz Dievu, nogaidīt un baudīt skaistos augļus, ko dod lēnprātība.” Dažādi rekolekciju veidi un pieredze Kristīgajā tradīcijā ir dažādi rekolekciju veidi, kā, piemēram, ignāciskās rekolekcijas, kas balstītas Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinājumos”, karmelītu rekolekcijas, harismātiskās rekolekcijas ar slavēšanu un kopienas pieredzi, individuālās klusuma rekolekcijas, tematiskas rekolekcijas laulātajiem pāriem, jauniešiem, priesteriem, sievietēm vai vīriešiem, anamnēzes rekolekcijas, dejas meditācijas un citi rekolekciju veidi. Dažādas kopienas un draudzes regulāri organizē arī rekolekcijas, kas paredzētas jauniešiem, Miķelim šī pieredze ir bijusi ļoti svarīgā viņa garīgajā ceļā: ““Jērikas” rekolekcijās es daudz saņēmu no Dieva un bagātīgi baudīju Viņa klātbūtni. Viena konkrēta lieta, ko piedzīvoju, bija dziedināšana, kas ienāk, kad pasaki Jēzum “jā” pilnībā no visas sirds. Reiz jau to biju darījis, tomēr laikam šāda piekrišana Viņam ir jādod atkal un atkal, tādējādi arī Viņa atjaunojošais spēks ienāk mūsos atkal un atkal. Tas nebija vispārīgās ticības “jā”, bet drīzāk piekrišana tieši Viņa aicinājumam uz kalpošanu, sevis noliegšanu un sava krusta nešanu, sekojot Viņam. Un tad es arī piedzīvoju, cik neparasta brīvība un dziedināšana ienāk, kad izteicu Dievam šo “jā” sevis noliegšanai. Sapratu, ka vispiepildošākais veids, kā es varētu dzīvot, ir pilnībā ziedojot sevi Dievam un citiem, pieņemot Jēzus tēlu. Paradoksālā kārtā ir tā, ka sevi noliedzot, es sevi atrodu un piepildu – krusts, kuru nesu, pēkšņi sāk nest mani.” Arī ģimenēm ir iespēja rekolekcijas izdzīvot laulātajā pārī. Jāzeps nesen kopā ar sievu Katrīnu piedalījās šādās rekolekcijās: “Man vispārsteidzošākais bija tas, ka Dievs, runājot uz katru no mums individuāli, atklāja tās pašas lietas. Daloties ar sievu tajā, ko biju piedzīvojis lūgšanā, biju pārsteigts, ka Dievs viņai bija atklājis to pašu, ko man. Šis bija vērtīgs laiks, lai ieliktu Dieva rokās savu ģimeni un smeltos spēku Viņā, lai ikdienā mūsu starpā valdītu vēl vairāk mīlestības un prieka.” Lai piedalītos rekolekcijās, katram no mums ir savi iemesli. Dažreiz vajadzīgs īpašs laiks, lai atjaunotu ticību vai pieņemtu svarīgus lēmumus, atgūtu iekšēju mieru, pārdomātu savu dzīves virzienu vai vienkārši pabūtu Dieva klātbūtnē bez ikdienas trokšņa. Kristietībā rekolekcijas nav “aizbēgšana no pasaules”, bet drīzāk iespēja uz laiku apstāties, lai pēc tam dzīvotu apzinātāk un dziļāk. Uz brīdi it kā aiziet no pasaules, lai meklētu Dievu. Nostāties zem Viņa skatiena. Iegūt iekšēju Kristus pazīšanu, lai labāk Viņu mīlētu un Viņam kalpotu. Katrīna Reda no kopienas "Chemin Neuf"
"Nāc", Nr.150 |
