Pr. Dž. Bartuneka atbilde: Jēzus ir katras patiesi kristīgas dzīves centrs. Mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku nozīmē mīlēt Jēzu arvien vairāk un vairāk, jo Jēzus ir Dievs, kas kļuvis par cilvēku, Dievs ar mums. Un mīlēt Jēzu nozīmē sekot Viņam, mācīties no Viņa, paklausīt Viņam, kļūt līdzīgākam Viņam un ļaut Viņam būt mūsu spēkam un pestīšanai, kā Viņš mūs nemitīgi aicina darīt: "Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla." (Mt 11,28–30) Kas bija Jēzus sirds ilgas? Ja garīgā dzīve savā būtībā nav nekas cits kā sekošana Kristum un Viņa atdarināšana — tieši tā to apkopo svētais Pāvils: "Sekojiet man, kā es sekoju Kristum" (1 Kor 11,1) — tad Kristus visdziļākajai vēlmei ir jākļūst arī par mūsu visdziļāko vēlmi. Savas zemes dzīves laikā Viņa īstā barība, tas, pēc kā Viņš ilgojās un kas Viņu uzturēja un stiprināja, bija "pildīt Tā gribu, kas mani sūtījis" (Jņ 4,34). Šī doma bija tik būtiska Viņa dzīvē un mācībā, ka viņš to ievietoja vienas lūgšanas, ko viņš mums mācīja, — "Tēvs mūsu" — centrā: "Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes..." (Mt 6,9–10) Kas ir Dieva griba? Tēva griba — to atrast, pieņemt un ar mīlestību piepildīt — bija Kristus dzīves mēraukla, un tai jābūt arī ikviena kristieša dzīves mērauklai. Ja tā, līdzīgi kā Jēzum, kļūst par mūsu garīgo barību, tad mūsu sirds, dvēsele, prāts un spēks pilnībā iesaistās Dieva mīlestībā, jo mīlestības būtība ir arvien pilnīgāka vienotība ar to, kuru mīlam. Dieva griba ir Viņa gudrais un mīlestības pilnais nodoms, lai visas radības sasniegtu savu pilnību, īpaši mēs, kas radīti pēc Viņa attēla un līdzības. Cenšoties jau šodien, ikdienas dzīvē, pieskaņot savu dzīvi šim nodomam, mēs kļūstam par Dieva līdzstrādniekiem šā darba piepildīšanā. Vai gan mēs varam apliecināt Dievam lielāku mīlestību nekā ar līdzdalību Viņa ieceres īstenošanā? Un kādu tiešāku veidu mēs varētu atrast, lai sasniegtu mērķi, kura dēļ esam radīti? Tāpēc Jēzus, kurš pilnīgi parādīja mīlestību un mērķi, uz kuru esam aicināti tiekties, alkst un ilgojas “pildīt Tā gribu, kas Mani sūtījis” (Jāņa 4,34). Kā Viņš pats sacīja saviem vajātājiem: "Es pats no sevis nespēju darīt neko... Es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis." (Jņ 5,30) Tomēr izteiciens "Dieva griba" var tikt arī pārprasts un ļaunprātīgi izmantots. Daži ar to ir attaisnojuši bezatbildīgu pasivitāti ļaunuma priekšā, egoistisku un citiem kaitējošu manipulāciju vai pārspīlētu askētismu. Tādēļ ir svarīgi šo jēdzienu skaidrāk izprast, lai labāk saprastu, ko Jēzus no mums vēlas, un ciešāk vienotos ar Viņu. No mūsu cilvēciskā viedokļa Dieva griba var būt gan indikatīva, gan pieļaujoša. Dieva indikatīvā (norādošā) griba Dievs mums skaidri norāda, ka Viņš vēlas, lai mēs darītu noteiktas lietas. Tā ir Viņa norādošā griba (pretstatā pieļaujošajai gribai, proti, tam, ko Dievs pieļauj notiekam, pats to nepavēlēdams). Dieva norādošā griba vienmēr izriet no Viņa gudrības un mīlestības. Citiem vārdiem sakot, viss, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu, ir mūsu lielākajam labumam. Šajā kategorijā mēs atrodam Desmit baušļus, Jaunās Derības baušļus, Baznīcas baušļus un mācības, mūsu dzīves stāvokļa pienākumus un īpašas Svētā Gara iedvesmas. Ja vēlamies zināt Dieva gribu savai dzīvei, tās ir vietas, kur mums jāsāk. Dieva indikatīvās gribas lauks ir ļoti plašs. Tas aptver visas mūsu ikdienas nodarbes un attiecības — vidi, kurā ar savām izvēlēm mēs augam vai nu tikumos, vai netikumos, tādējādi vai nu padziļinot, vai vājinot savu vienotību ar Dievu. Tas ietver arī neskaitāmas žēlsirdības darbu iespējas (paēdināt izsalkušos, pamācīt nezinošos, mierināt noskumušos utt.), ar kurām mēs izpildām mūsu Kunga bausli "mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Mk 12,31). Palūkosimies vēl dziļāk Tomēr Dieva norādošā griba neattiecas tikai uz to, ko mēs darām, bet arī uz to, kā mēs to darām. Tieši šeit paveras vēl viens ceļš izaugsmei kristīgajā tikumībā, īpaši teoloģiskajos tikumos. Mēs varam mazgāt traukus (izpildot sava dzīves stāvokļa pienākumus) ar dusmām un sevis žēlošanu, bet varam to darīt ar mīlestību, rūpību un pārdabisku prieku. Mēs varam apmeklēt svētdienas Misi (paklausot trešajam bauslim un Baznīcas bauslim) apātiski un negribīgi, vai ar pārliecību, ticību un uzmanību. Braucot uz darbu (pildot sava dzīves stāvokļa pienākumus), mēs varam dusmoties par satiksmes sastrēgumiem vai arī izmantot šo situāciju, lai vingrinātos pacietībā. Kad mēs sev jautājam: "Kāda ir Dieva griba attiecība uz mani?" aptuveni 88 procentos gadījumu Dieva indikatīvā griba ir kristāldzidra: ar mīlestību ievērot baušļus, ar mīlestību veikt savus ikdienas pienākumus un meklēt konkrētus veidus, kā mīlēt savus tuvākos tā, kā Dievs mūs ir mīlējis. Meklēt, pieņemt, aptvert un piepildīt šo gribu savā dzīvē ir drošākais veids, kā pilnībā iesaistīt savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku Dieva mīlēšanā. Liela daļa Baznīcas garīgās mācības tradīcijas ir veltīta šo indikatīvo baušļu ietekmes un iemeslu izpētei; jo labāk mēs tos izprotam, jo vairāk savas sirds, dvēseles, prāta un spēka mēs varam veltīt to ievērošanai. Un šī paklausība ir ceļš uz gudrību, mieru un piepildījumu, pēc kura mēs ilgojamies – to, ko Jēzus sauca par svētlaimi: “Svētīgi tie, kas dzird Dieva vārdu un to ievēro” (Lk 11, 28). Fragments no pr. Džona Bartuneka grāmatas "Seeking First the Kingdom" (Meklējot vispirms Valstību) | 
