Tā māca, ka cilvēka dzīvība nav cilvēka īpašums, bet Dieva dāvana, un tāpēc ikviena cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama no ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei. Šī pārliecība nav balstīta vienīgi morāles normās vai reliģiskās tradīcijās, bet dievišķā Atklāsmē un cilvēka radīšanas noslēpumā. Jautājums par dzīvības svētumu nav tikai bioētikas vai medicīnas jautājums. Tas skar mūsu eksistences dziļākos noslēpumus. Kas ir cilvēks? Kāda ir mūsu dzīves jēga un mērķis? No kurienes mēs nākam un kurp ejam? Tikai atbildot uz šiem jautājumiem, iespējams saprast, kāpēc Baznīca tik konsekventi aizstāv katra cilvēka dzīvību. Pāvests Leons XIV aicināja jūlija mēnesī pārdomāt un lūgties par cieņu pret cilvēka dzīvību visos tās posmos, atzīstot, ka katrs cilvēks ir Dieva dāvana. Tādēļ ikviena dzīvība ir jāpieņem bez nosacījumiem un drosmīgi jāaizstāv tie, kuriem nav balss tiesību. Dzīvība – Dieva dāvana Bībeles pirmajās lappusēs lasām, ka cilvēks nav radies nejauši vai bezjēdzīgi aklas evolūcijas rezultātā. Radīšanas grāmata atklāj, ka cilvēks ir Dieva gribēts un mīlēts: “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš radīja to – vīrieti un sievieti Viņš radīja!” (Rad 1,27) Šī patiesība ir kristīgās antropoloģijas pamats. Atšķirībā no visas pārējās radības cilvēks ir aicināts uz personiskām attiecībām ar Dievu un līdzdalību Viņa dzīvē. Tāpēc cilvēka cieņa nav piešķirta no ārienes, bet pieder viņa būtībai. Psalmists šo patiesību padziļina, apliecinot Dieva rūpes par cilvēku jau pirms viņa dzimšanas: “Tu esi veidojis manas īkstis un mani esi radījis manas mātes klēpī” (Ps 139,13). Līdzīgi pravietis Jeremijs dzird Dieva vārdus: “Pirms tevi radīju mātes miesās, Es jau pazinu tevi” (Jer 1,5). Šīs Svēto Rakstu vietas norāda, ka cilvēka dzīvība sākas ne tikai mātes klēpī, bet vispirms Dieva mīlestībā. Cilvēks ir iecerēts, gribēts un mīlēts. Tāpēc nevienu nevar uzskatīt par kļūdu vai nevajadzīgu dzīvi. Jaunajā Derībā šī patiesība iegūst vēl dziļāku nozīmi. Dieva Dēls pats kļūst cilvēks Jēzū Kristū. Viņš pieņem cilvēka dzīvi no ieņemšanas brīža jaunavas Marijas klēpī līdz nāvei uz krusta. Tādā veidā Jēzus svētdara visu cilvēka dzīves ceļu. Nav neviena dzīves posma, kurā Dievs nebūtu klātesošs. Katra dzīvība ir svēta Uz jautājumu “Kāpēc katra dzīvība ir svēta?”, kristietība sniedz vairākus savstarpēji saistītus iemeslus. Pirmkārt, tā nāk no Dieva. Vienīgi Dievs ir dzīvības Autors un Avots. Cilvēks spēj sadarboties radīšanas darbā, bet viņš nav dzīvības absolūtais saimnieks. Bībele nepārtraukti atgādina, ka cilvēks ir dzīvības pārvaldnieks, nevis īpašnieks. Otrkārt, katrs cilvēks nes sevī Dieva attēlu. Šis attēls ir statisks un nepazūd slimībā, invaliditātē, vecumā vai pat grēka dēļ. Tas var tikt aptumšots, bet nekad pilnībā izdzēsts. Treškārt, Jēzus ir miris un augšāmcēlies, lai mums būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā (Jņ 10,10). Viņa pestīšanas darbs aptver visus. Apustulis Pāvils raksta: “Jūs nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti.” (1 Kor 6,19-20) Vatikāna II koncila konstitūcijā “Gaudium et spes” lasām: “Patiesībā cilvēka noslēpums patiešām skaidrs kļūst tikai iemiesotā Vārda noslēpumā.” (GS 22) Jēzus parāda, cik dārgs Dievam ir cilvēks. Dievs neglābj cilvēci no attāluma – Viņš pats kļūst viens no mums. Mūsu vērtību nosaka nevis tas, ko mēs darām, bet tas, cik ļoti mūs mīl Dievs. Baznīcas tēvu mantojums Jau pirmajos kristietības gadsimtos Baznīca nepārprotami aizstāvēja cilvēka dzīvību. “Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācība”, kas tapusi 1.-2. gadsimtā, uzsvēra: “Kas nogalina bērnus, tas iznīcina Dieva attēlu.” (V,2). Šī ir viena no vissenākajām kristīgās morāles normām. Svētais Irenejs no Lionas (ap 130-202) rakstīja: “Dieva gods ir cilvēks, kurš dzīvo” (Gloria Dei vivens homo). Tas nozīmē, ka cilvēks ir Dieva godības atspulgs – tieši viņā atklājas Dieva godība. Tātad cilvēks nav instruments, bet Dieva mīlestības auglis. Svētais Bazilijs Lielais (ap 330-379) abortu pielīdzināja cilvēka nogalināšanai, jo arī vēl nedzimušajā bērnā jau darbojas Dieva radīšanas spēks. Cilvēka dzīvība nav atkarīga no attīstības pakāpes. Svētais Jānis Hrizostoms (ap 349-407) aicināja kristiešus rūpēties par nabagiem, slimajiem un atstumtajiem, jo viņos ir sastopams pats Kristus. Tas nozīmē, ka cieņa pret dzīvību nebeidzas ar aizliegumu nogalināt. Tā ietver arī aktīvu un konkrētu mīlestību. Svētais Augustīns (354-430) uzsvēra, ka vienīgi Dievs ir dzīvības Kungs un cilvēkam nav tiesību patvaļīgi lemt par nevainīgas dzīvības iznīcināšanu. Baznīcas tēvu skatījumā dzīvības aizsardzība vienmēr bija cieši saistīta ar mīlestību pret Dievu un tuvāko. Baznīcas mācība mūsu laikā “Katoliskās Baznīcas katehisms” (1997) māca: “Cilvēka dzīvība ir svēta, jo kopš paša tās aizsākuma tā sevī nes Radītāja darbību un uz visiem laikiem paliek īpašā veidā saistīta ar Radītāju – savu vienīgo galamērķi” (KBK, 2258). Katehisms uzsver, ka cilvēka dzīvības aizsardzība nav tikai aizliegums nogalināt. Tā ietver arī rūpes par nabadzīgajiem, slimajiem, vecajiem, bērniem, ieslodzītajiem un visiem, kuru cieņa tiek apdraudēta. Svētā Jāņa Pāvila II enciklika “Evangelium vitae” (1995) ir viens no nozīmīgākajiem Baznīcas dokumentiem, kas attiecināms uz cilvēka dzīvību. Pāvests atgādina: “Dzīvības evaņģēlijs atrodas pašā Jēzus vēsts sirdī. (...) Cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama ikvienā tās posmā un jebkurā situācijā.” Dzīvības aizstāvēšana nav viena no daudzām morāles tēmām. Tā izriet no paša Evaņģēlija. Pāvests brīdināja par “nāves civilizāciju”, kurā cilvēka vērtību nosaka efektivitāte, ekonomiskais izdevīgums vai autonomija. Pretstatā tam Baznīca sludina dzīvības evaņģēliju jeb “dzīvības un mīlestības kultūru”, kuras pamatā ir pārliecība, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns. Enciklika māca aizsargāt dzīvību no ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei; rūpēties par slimajiem, vecajiem un nabadzīgajiem; atbalstīt ģimenes un veidot sabiedrību, kurā ikviens tiek uzņemts kā dāvana. Pēc pāvesta domām, dzīvības aizsardzība nav tikai aizliegumu kopums, bet aicinājums mīlēt, kalpot un veidot civilizāciju, kuras centrā ir cilvēka persona un viņa cieņa. 2024. gadā publicētā deklarācija “Dignitas infinita” vēlreiz apliecināja, ka cilvēka cieņa ir bezgalīga, jo tās avots ir pats Dievs. Šis dokuments uzsver, ka cilvēka cieņa nav atkarīga no vecuma, veselības, ekonomiskā stāvokļa, sociālās atzinības, fiziskajām vai garīgajām spējām. Tieši tāpēc Baznīca vienlaikus aizstāv vēl nedzimušo bērnu, neārstējami slimu cilvēku, cilvēku ar īpašām vajadzībām, migrantu, nabadzīgo un kara upuri. Runa nav par atsevišķiem morāles jautājumiem, bet par vienu un to pašu patiesību – ikviens cilvēks nes sevī Dieva tēlu. Deklarācija nosoda visu, kas pazemo cilvēku: abortu, eitanāziju, cilvēku tirdzniecību, karu, nabadzības radītu pazemošanu, vardarbību pret sievietēm, diskrimināciju, dažādas ekspluatācijas formas. Tādējādi dzīvības aizsardzība nav atrauta no sociālā taisnīguma. Patiesa cieņa pret dzīvību nozīmē arī rūpes par cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem. Dzīvības kultūra sākas sirdī Dažkārt rodas iespaids, ka cieņa pret dzīvību attiecas tikai uz bioētikas jautājumiem. Patiesībā tā sākas mūsu ikdienā jeb cilvēka sirdī. Dzīvības kultūra izpaužas pieņemot bērnus kā svētību; cienot vecākus un vecvecākus; rūpējoties par slimajiem; aizstāvot neaizsargātos; palīdzot grūtībās nonākušām ģimenēm; piedodot, nevis atriebjoties; atsakoties no vienaldzības un vardarbības. Tas nozīmē arī cienīt pašiem savu dzīvību. Mēs neesam nejaušība. Dievs katru ir radījis ar neatkārtojamu aicinājumu. Dzīvība ir uzticēta kā talants, kuru esam aicināti attīstīt mīlestībā. Jēzus saka: “Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.” (Mt 25,40) Tas ir viens no spēcīgākajiem argumentiem cilvēka cieņai. Katrs cilvēks nes sevī Jēzus noslēpumu. Dzīvība kā aicinājums Kristīgajā skatījumā mūsu dzīves mērķis nav vienkārši dzīvot pēc iespējas ilgāk. Dzīvība ir aicinājums uz mīlestību. Katrs cilvēks ir radīts, lai iemācītos mīlēt Dievu un tuvāko. Tāpēc arī cieņa pret dzīvību nav tikai aizliegumu kopums, bet dzīvesveids. Tas nozīmē redzēt cilvēkā nevis problēmu, bet personu; nevis diagnozi, bet brāli; nevis sociālu kategoriju, bet Dieva bērnu. Tieši tāpēc mēs nevaram dalīt cilvēkus vērtīgajos un mazāk vērtīgajos. Krusta priekšā visas cilvēku atšķirības zaudē izšķirošo nozīmi. Jēzus ir miris par visiem. Ja mana dzīvība ir Dieva dāvana, tad tā nav dota tikai manam labumam vai sevis pilnveidošanai. Tā ir uzticēta, lai ar to kalpotu Dievam un līdzcilvēkiem. Katra diena kļūst par iespēju pateikties Radītājam ne tikai ar lūgšanu, bet arī ar savu attieksmi, izvēlēm un darbiem. Dzīvot nozīmē nevis vienkārši eksistēt, bet atbildēt Dieva mīlestībai ar mīlestību. Pāvests Leons XIV, aizstāvot dzīvību, aicina uz kopīgu lūgšanu: “Dzīvības Kungs, Tu mūs esi radījis mīlestībā un aicinājis uz dzīves pilnību. Ikviens cilvēks ir svēta dāvana, kas atspoguļo Tavu vaigu no pirmā savas pastāvēšanas mirkļa līdz pat pēdējam elpas vilcienam savā šīszemes ceļā. Šodien mēs Tevi lūdzam – dāvā mums žēlastību atzīt un sargāt ikviena cilvēka neatkārtojamo un vienreizējo vērtību. Māci mums pieņemt dzīvību bez nosacījumiem, ar maigumu atbalstīt to, kas trausls, ar cieņu pavadīt cilvēku ikvienā dzīves posmā un drosmīgi aizstāvēt tos, kuriem nav balss tiesību. Piedod mums, Kungs, kad kļūstam vienaldzīgi vai pakļaujamies atstumšanas kultūrai, kad pārstājam otrā saskatīt būtni, kas ir mīlestības cienīga. Dāvā mums jaunu sirdi, kas vienmēr spēj izvēlēties dzīvību, un dāsnas rokas, kuras to sargās ar konkrētiem darbiem. Dari savu Baznīcu par īstu dzīvības evaņģēlija liecinieci, par atvērtām mājām, kur ikviena dzīvība tiek svinēta, kur neviens nejūtas nevajadzīgs un kur cilvēka cieņa vienmēr tiek godāta un sargāta. Kungs Jēzu, dari, lai mēs mīlētu dzīvību tā, kā Tu to mīli – ar maigumu, uzticību un pilnīgu sevis dāvāšanu. Lai mēs ar vārdiem un darbiem spētu apliecināt, ka ikviena cilvēka dzīvība ir tik vērtīga, ka mēs tai dāvātu sevi bez atlikuma. Āmen.” Foto: Unsplash.com/@amandadalbjorn | 
