Kāds bija jūsu ceļš uz priesterību? Viss sākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad mūžībā aizgāja mana vecāmamma. Tā laika Jelgavas dekāna Alberta Buliņa vadībā izgāju katehizāciju un pieņēmu Pirmo Svēto komūniju Jelgavas Bezvainīgi ieņemtās Jaunavas Marijas baznīcā. Mani vecāki, lai gan kristīti un laulāti baznīcā, dievnamu neapmeklēja. Tēvs nāca no Bebrenes, māte – no Auces poļu ieceļotāju dzimtas. Tomēr mēs, trīs brāļi, omammas iespaidā tikām kristīti. Arī mana tante, tēva māsa, bija ļoti ticīga un bērnībā ņēma mani līdzi uz baznīcu. Pēc Pirmās Svētās komūnijas pieņemšanas svētdienā aizgāju uz baznīcu arī pirmdienas agrā rītā. Redzot manu centību, dekāns Alberts Buliņš paaicināja mani kalpot pie altāra. Tā sākās mans ministranta ceļš. Līdz pat dienestam padomju armijā centos neizlaist Svēto Misi ne svētdienās, ne darba dienās. Pirms skolas gāju uz baznīcu, tad braucu mācīties, vēlāk – uz darbu. Kuriem cilvēkiem ir bijusi nozīme aicinājuma ceļā? Liela loma ir bijusi vairākiem priesteriem: Jelgavas dekānam Albertam Buliņam, vikāram Jurim Novogreckim, tagadējam Jaremčas (Ukraina) prāvestam Kazimiram Gāļimurkam, priesterim Anatolijam Zajačkovskim un jau mūžībā aizgājušajam Francišekam Pukailo. Tāpat arī manam iestiprināšanas krusttēvam Vilhelmam Bēķim. Katrs no viņiem atstāja neizdzēšamu iespaidu uz manu aicinājumu. Savukārt tas, ka iestājos Svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka ordenī, ir priestera Andreja Mediņa nopelns. Viņš bija apmeklējis Jasnas Guras klosteri Čenstohovā, Polijā, un pamudināja doties turp. Tā mēs, trīs puiši no Latvijas – es, tēvs Jānis Vīlaks un Edgars Ciršs –, devāmies ceļā, vēl īsti neapzinoties, kas mūs sagaida. Es un tēvs Jānis aizvadījām gadu ilgo noviciātu Ļešnovā, bet Edgars atgriezās mājās. Vēlāk viņš nodibināja ģimeni un šogad svinēja 25 gadu laulības jubileju. Savukārt mēs ar tēvu Jāni šogad jūnijā svinējām 25. priesterības jubileju. Kādi bijuši šie aizvadītie gadi, un kurās draudzēs esat kalpojis? Tiku ordinēts 2001. gada 9. jūnijā Jasnas Guras bazilikā, drīz pēc tam ordeņa tēvs, ģenerālis Staņislavs Tureks sūtīja mani uz Latviju, lai kopā ar toreizējo Jelgavas bīskapu Antonu Justu sagatavotu vietu paulīniešu kalpošanai. 31. augustā mēs, trīs tēvi – klostera priekšnieks Staņislavs Hoduns, tēvs Jānis un es –, oficiāli ieradāmies Latvijā, lai uzsāktu kalpošanu Skaistkalnes Dievmātes svētvietā. Tajā laikā Jelgavas diecēzē apkalpojām plašu apkārtni: Skaistkalni, Kurmeni, Sproģus, Neretu, Valli, Vecumniekus, Kankaļus, Misu un Ērberģi, kā arī laiku pa laikam Jaunjelgavu un Zalvi. Četrās skolās pasniedzu kristīgo mācību. Kopā ar “Kustību par Dzīvību” un viņu kapelānu, mariāņu priesteri Andri Ševelu, rīkojām rekolekcijas un uzsākām “Garīgās adopcijas” kustību Skaistkalnē, ko drīz vien aizsāku arī Aglonā. Tāpat vadīju svētceļnieku grupas no Tukuma un Jelgavas uz Aglonu. Kopš 2006. gada 31. jūlija mana kalpošanas vieta ir Ventspils. Sākumā gadu strādāju kopā ar tēvu Mariušu Malkinski, vēlāk – ar tēvu Marcinu Virkovski. Apkalpoju Ventspils, Ugāles, Kolkas un Dundagas draudzes, bet kopš 2014. gada 1. janvāra esmu šo draudžu prāvests. Ventspilī esmu pavadījis jau 20 gadus un šeit esmu iesaistījies arī apvienības “Laulāto tikšanās” darbībā. Kas jums sagādā vislielāko prieku priestera kalpošanā? Vislielākais prieks ir par cilvēkiem, kuri meklē Dievu. Kalpošanas sākumā Skaistkalnē, apmeklējot lauku draudzes, ceļā uz baznīcu mēdzu paņemt līdzi bērnus. Viņi pēc tam baznīcā vadīja lūgšanas, meitenes dziedāja korī, puiši kalpoja kā ministranti. Īsi sakot – prieku sagādā iespēja kalpot Dievam un cilvēkiem. Nekad neesmu nožēlojis savu izvēli iestāties klosterī un kļūt par priesteri. Esat paulīniešu ordeņa mūks. Kāda ir jūsu ordeņa misija Latvijā? Mūsu kopienas pilnais nosaukums ir Svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka ordenis (Ordo Sancti Pauli Primi Eremitae – OSPPE), Latvijā mūs sauc par paulīniešiem. Ordeņa devīze ir “Solus cum Deo solo”, kas tulkojumā nozīmē: viens ar Dievu vienatnē. No šiem vārdiem izriet mūsu misija – lūgšanā smelties spēku, lai kalpotu cilvēkiem. Īpaši kalpojam Gandarīšanas sakramentā un rūpējamies par Dievmātes svētvietām. Latvijā šo misiju sākām Skaistkalnē. Tagad, esot Ventspils draudzē, mans galvenais uzdevums ir sludināt Dieva vārdu un godināt Viņa Māti Mariju. Viena no mūsu ordeņa raksturīgajām iezīmēm ir “Garīgā adopcija” – lūgšana par nedzimušo bērnu dzīvības saglabāšanu, kas aizsākusies mūsu Svētā Gara baznīcā Varšavā. Kur vien atrodamies, aicinām cilvēkus iestāties par dzīvību. Mūsu misiju precīzi raksturo kardināla Juliāna Vaivoda devīze: “Caur Mariju pie Jēzus.” Kādu vietu jūsu ikdienā ieņem lūgšana un klusums? Bez lūgšanas ticība zaudē jēgu un pārvēršas sausos faktos. Mūsu ordeņa konstitūcija pirmajā vietā izceļ mīlestību uz liturģisko lūgšanu un personisku attiecību uzturēšanu ar Dievu. Svētā Mise ir visas manas dienas centrs, un rožukronis ir tās neatņemama sastāvdaļa. Tāpat ir ļoti svarīgi pavadīt laiku klusumā un ļaut Dievam runāt uz mani. Klostera dzīvē ir atvēlēts laiks kopējai meditācijai klusumā, taču konstitūcija uzsver, ka katram brālim arī individuāli dienas gaitā ir jāatrod laiks, ko pavadīt divatā ar Dievu. Šeit, Ventspilī, man šī laika netrūkst, jo jau ilgāku laiku kalpoju viens. Turklāt man blakus guļamistabai aiz sienas ir kapela, kurā vienmēr ir klātesošs Jēzus Vissvētākajā Sakramentā. Jebkurā brīdī varu ieiet un ar Viņu sarunāties. Kuri svētie ir jūsu ikdienas aizbildņi un ceļa biedri? Jau kopš bērnības tā ir Dievmāte. Jelgavas baznīcā bija Dievmātes altāris, pie kura man ļoti patika lūgties, un rožukroni lūdzu katru dienu. Bērnībā daudz braucu līdzi dekānam Albertam Buliņam uz Aglonu pie viņa drauga, dekāna Pētera Onckuļa. Dekāns Buliņš man deva lasīt grāmatas par Fatimu, Lurdu un svētā Franciska dzīvi. Tādēļ Iestiprināšanas sakramentā par savu debesu aizbildni izvēlējos sv. Francisku. Paulīniešu ordenī īpaši godinām sv. Pāvilu I Vientuļnieku, kurš ir mūsu ordeņa patriarhs. Tāpat liela loma ir eņģeļu un erceņģeļu, kā arī sv. Jāzepa godināšanai. Protams, nevaru aizmirst sv. Juri, kurš ir mans vārda aizbildnis kopš kristības. Arī tuksneša tēvi vientuļnieki ar saviem dzīvesgudrajiem padomiem garīgi vada mani cauri dzīvei. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie ticīga cilvēka izaicinājumi mūsdienu pasaulē? Vispārīgi runājot par kristiešiem – tas ir izaicinājums saglabāt ticību materiālisma, milzīgas informācijas plūsmas un steidzīgā dzīves ritma apstākļos, kur bieži vien pazūd pareizā vērtību skala. Katoļiem papildu izaicinājums ir uzticība Baznīcai un tās mācībai. Tas skar ģimenes vērtības un mācību par laulību, kā arī bērnu pieņemšanu, jo cilvēki bieži izvēlas sekot pasaules tendencēm, nevis Dieva plānam. Tas attiecas arī uz sakramentālo dzīvi – svētdienas Svēto Misi, regulāru grēksūdzi, bērnu audzināšanu ticībā, viņu vešanu uz baznīcu un kopīgu lūgšanu mājās. Mūsdienu pasaule ir pilna izaicinājumiem – pat regulāri apmeklējot baznīcu, dažkārt cilvēki vēlas dzirdēt tikai to, cik ļoti Dievs viņus mīl, bet paši ikdienā nerīkojas kā mīloši un paklausīgi bērni. Foto: Paulīniešu tēvs Juris Krisūns OSPPE (otrais no labās) pēc Sv. Mises par godu viņa 25 gadu priesterības atcerei kopā ar Liepājas diecēzes bīskapu V. Stulpinu un priesteriem. Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 151 | 
