Pāvesta katehēzes pilnais teksts: Dārgie brāļi un māsas! Koncila konstitūcijas par svēto liturģiju Sacrosanctum Concilium (SC) piektā nodaļa ir veltīta liturģiskajam gadam – tēmai, kurai mēs šodien vēlamies pievērsties, lai izskaidrotu tā nozīmi ikviena ticīgā dzīvē. Vispirms jāatgādina, ka šāds kristīgo svētku cikla apzīmējums, proti, “liturģiskais gads” Baznīcas valodā izplatījās, pateicoties Dieva kalpa, abata Prospera Geranžē (1805–1875) darbam. Enciklikā Mediator Dei pāvests Pijs XII norāda, ka tas «nav auksts un nedzīvs pagātnes notikumu attēlojums vai vienkārša senāku laiku pieminēšana. Liturģiskais gads drīzāk ir pats Kristus, kurš vienmēr dzīvo savā Baznīcā. Viņš turpina tās neizmērojamās žēlsirdības ceļu, kuru Viņš iesāka […] šajā pārejošajā dzīvē […], lai cilvēku dvēseles nonāktu saskarē Viņa noslēpumiem un dzīvotu no tiem. Šie noslēpumi ir mūžīgi klātesoši un iedarbīgi» (nr. 140). Tādējādi liturģiskais gads ir jāsaprot kā pestīšanas darba, ko Kristus īsteno vēsturē, nemitīga aktualizācija. Ejot cauri šim laika ciklam, Baznīca paliek saskarē ar Kunga pestījošo darbību, lai visi ticīgie tiktu piepildīti ar Viņa žēlastību (sal. SC, 102c). Satikšanās ar Jēzu, kurš mūsu dēļ nomira un augšāmcēlās, ir mērķis, uz kuru Baznīca vienmēr tiecas, ik katru brīdi centrā izvirzot Lieldienu notikuma svinēšanu. Tādēļ Koncila tēvi tieši svētdienu uzskata par «liturģiskā gada pamatu un kodolu», par «sākotnējo svētku dienu» (sal. SC, 106). Vairākās mūsdienu valodās tās nosaukums apliecina, ka tā ir “dies Domini” – “Kunga diena”. Arī tajās valodās, kurās pārsvaru guvusi atsauce uz “saules dienu” (Sunday, Sonntag), var saskatīt saikni ar Kristu: Kristus ir patiesā “taisnības saule”, kas apgaismo ikvienu cilvēku! Svētais Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstulē Dies Domini (1998. gada 31. maijā) māca, ka svētdiena ir Kunga diena, Baznīcas diena, cilvēka diena un, visbeidzot, “dienu diena”: «Tā kā svētdiena ir iknedēļas Lieldienas, kurās tiek pieminēta un darīta klātesoša diena, kad Kristus augšāmcēlās no mirušajiem, tā ir arī diena, kas atklāj laika jēgu. […] Izplūstot no Augšāmcelšanās, tā šķērso cilvēka laiku, mēnešus, gadus un gadsimtus kā virzienu rādoša bulta, kas tiem iet cauri, vēršot tos uz Kristus otrreizējās atnākšanas mērķi. Svētdiena ir pēdējās dienas, Parūzijas dienas, priekšvēstnese» (nr. 75), kad mēs visi augšāmcelsimies. Lai svētdienu svētdarītu, būtiski ir svinēt Euharistiju. Vārda klausīšanās un līdzdalība Kristus Miesā, pēc Koncila tēvu domām, ietver convenire in unum (sal. SC, 106), proti, ticīgo svinīgu sapulcēšanos. Šajā sapulcē kristīgā kopiena dara redzamu savu vienotību ar Kungu un apliecina savu piederību Kristum un uzticību Baznīcai. Šo sapulci nevar aizstāt tikai ar virtuālu klātbūtni, un tā nav reducējama uz vienkāršu pasīvu pulcēšanos. Liturģiskā sapulce īstenojas brāļu un māsu aktīvā līdzdalībā, kuri ir sasaukti kopā, lai «pateiktos Dievam, kas viņus ir atdzemdinājis “caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem dzīvai cerībai” (1 Pēt 1,3)» (turpat). Šajā sakarā es aicinu ikvienu darīt visu iespējamo, lai Svētajā Misē varētu piedalīties arī tie, kuriem svētdienās nav iespējas atturēties no darba. Dārgie, liturģiskajam gadam, kurā īpaša vieta ir svētdienām, ir interesanta vēsture, kur savijas Baznīcas ticība un dievbijība. Jau kopš II gadsimta pēc Kristus iknedēļas Lieldienu svinēšanai pievienojās ikgadējā Lieldienu svinēšana – «vislielākie svētki» (SC, 102), kas tika izvērsti piecdesmit dienu “vispriecīgākajā laikposmā”, sasniedzot kulmināciju Vasarsvētkos, un kam sagatavoja Gavēņa laiks ar savu gandarīšanas raksturu (sal. SC, 109). Vēlākā Ziemassvētku cikla attīstība pēc Lieldienu cikla parauga ļāva no jauna izdzīvot Dieva Vārda iemiesošanās, Viņa piedzimšanas un Viņa atklāšanās pasaulei noslēpumus. Pēc tam Baznīca dažādos liturģiskā gada laikos iekļāva Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu, kura ir «nesaraujami saistīta ar sava Dēla pestīšanas darbu» (SC, 103), kā arī «mocekļu un citu svēto piemiņas, kuri […] debesīs dzied Dievam pilnīgu slavas dziesmu un aizlūdz par mums» (SC, 104). Tādējādi liturģiskais gads sakramentālā veidā no jauna piedāvā pestīšanas vēstures pedagoģiju, vadot ticīgos no Mesijas gaidīšanas līdz Lieldienu noslēpuma pilnībai un nākamās godības priekšnojautai. Tajā Baznīca svin Kristus noslēpuma pestījošo klātbūtni šodienā, ļaujot ticīgajiem tajā piedalīties arvien dziļāk. Tādēļ liturģiskais gads ir iedvesmojošais princips un būtiskais atskaites punkts ikvienai pastorālajai darbībai. Vaticannews.va | 
