Cilvēka cieņa ir visu vērtību pamats un nosacījums. Tā nav saistīta ar viņa nopelniem, spējām vai sociālo statusu, bet gan ar pašu viņa eksistenci, kas izriet no “dievišķā avota” – norādīja pāvests savā katehēzē. Viņš arī uzsvēra, ka nošķirot šo cieņu no Dieva, tā tiek izkropļota. Tēma par cilvēka neizmērojamo cieņu katrā viņa dzīves posmā regulāri atgriežas Leona XIV mācībā – gan viņa homīlijās un uzrunās, gan arī viņa pirmajā enciklikā Magnifica humanitas. 9. septembrī viņš tai veltīja savu katehēzi, skaidrojot koncila pastorālās konstitūcijas Gaudium et spes pirmo nodaļu. Pāvesta katehēzes pilnais teksts: Brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti! Koncila konstitūcija Gaudium et spes (GS), veltot pirmo nodaļu cilvēka personas cieņai, uzsver, ka tā ir pamats un nosacījums tām „vērtībām, kuras šodien tiek visaugstāk vērtētas”, bet kuras nedrīkst pazaudēt saikni ar “savu dievišķo avotu”, lai izvairītos no iespējamiem izkropļojumiem, ko rada “cilvēka sirds samaitātība” (GS, 11). Ceļš, kas ļāva izcelt personas cieņas pamatā esošās iezīmes un pamattiesības, noteikti ir viena no nozīmīgākajām lappusēm cilvēces vēsturē. Tomēr ejamais ceļš vēl nav galā, un tajā jāsaskaras ar vecām un jaunām pretrunām, kas kavē tā pilnīgu veikšanu. Baznīcas piedāvātais ieguldījums ir skaidrs: tā atgādina, ka cilvēka cieņa izriet no pašas personas būtības. Man bija iespēja to uzsvērt arī nesenajā enciklikā Magnifica humanitas: “Ikviens cilvēks ir Dieva iecerēts un gribēts, lai ietu sadraudzības ceļu ar Viņu, citiem un radību. Viņa cieņa nav atkarīga no spējām, kas viņam piemīt, no bagātības vai ieņemamā amata, no pareizām vai nepareizām izvēlēm, ko viņš izdara, bet gan ir dāvana, kas viņu apsteidz un pārsniedz, – dāvana, ko Dievs ir devis kā savas mīlestības, kas nekad nebeidzas, izpausmi” (n. 50). Tādējādi cilvēka bezgalīgā cieņa sakņojas viņa kā radības identitātē. Cilvēks, mīlestības iecere un dāvana, radīts “‘pēc Dieva attēla’, ir spējīgs pazīt un mīlēt savu Radītāju”. Viņš stāv augstāk par visām pārējām radībām, kuras ir uzticētas viņa rūpēm, “lai viņš tās pārvaldītu un izmantotu, slavēdams Dievu” (GS, 12). Ticībā mēs varam izprast personas cieņas galējo pamatu, jo Dēls, “atklādams Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, cilvēkam pilnībā atklāja to, kas ir cilvēks un kāds ir tā augstākais aicinājums” (n. 22). Persona vienmēr nozīmē attiecības, vienotību, līdzdalību attiecībā pret Dievu un citiem, tātad dēlu un meitu attiecības ar Dievu Tēvu un brālīgas attiecības ar Kristu un ar visiem cilvēkiem. Tā izslēdz pašpietiekamu noslēgšanos sevī. Būt personai nozīmē uztvert sevi kā dāvanu, ar ko dalīties, augot un nobriestot pieņemšanā, savstarpējumā un kalpošanā. Šī cieņa ir uzticēta katra cilvēka atbildībai: tajā pašā laikā tā prasa arī solidaritāti un savstarpējas rūpes, pārvarot daudzos viltojumus un manipulācijas, kas joprojām kropļo tās uztveri un kavē tās realizāciju. Patiešām, vēstures gaitā izdarīto izvēļu dēļ, kas bija vērstas pret viņa paša cieņu, vēl šodien “cilvēks ir pats sevī sašķelts” un “visa cilvēka dzīve, gan individuālā, gan kolektīvā, atklājas kā dramatiska cīņa starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu”. Tomēr uz šo trauslo un ierobežoto stāvokli var raudzīties ar cerību, jo “pats Kungs atnāca, lai atbrīvotu cilvēku un dotu viņam spēku, atjaunojot viņu iekšēji un izdzenot “šīs pasaules valdnieku” (Jņ 12, 31), kas turēja viņu grēka verdzībā” (GS, 13). Turklāt konstitūcija Gaudium et spes uzsver, ka cilvēka cieņa attiecas uz personas veselumu, un tāpēc ir jāpārvar duālistiskie uzskati: cilvēks ir “dvēseles un miesas vienība”. Ķermeņa padarīšana par “objektu”, ar ko patvaļīgi rīkoties, vienmēr ir personas cieņas noliegšana: “cilvēks nedrīkst […] noniecināt ķermenisko dzīvi”, un ir nepieciešams “uzskatīt savu miesu par labu un goda vērtu tieši tāpēc, ka to radījis Dievs un tā ir paredzēta augšāmcelšanai pastarā dienā”, sargājoties, lai tā “nekļūtu par sirds ļauno noslieču verdzeni” (GS, 14), jo mēs visi esam grēka ievainoti. Visbeidzot, ir trīs visizteiksmīgākās personas cieņas izpausmes, uz kurām norāda Gaudium et spes: saprāts, kas padara cilvēku par nepiepildāmu patiesības meklētāju (n. 15); sirdsapziņa, ar kuras palīdzību viņš padara savu dzīvi viengabalainu un piešķir tai jēgu (n. 16); un brīvība, kas padara viņu par savu lēmumu atbildīgu galveno varoni (n. 17). Tās ir dimensijas, kas ir cieši saistītas savā starpā: tieši sirdsapziņā patiesība tiek atzīta par tādu un brīvība var to piedzīvot kā savu pamatu un iespēju. Svētais Gars, kas dod dzīvību Kristū, dara mūs brīvus un pastāvīgi apliecina mūsu kā Dieva bērnu cieņu, atbrīvojot mūs no bailēm un vadot mūs uz galamērķi – to dzīves pilnību aiz nāves sliekšņa, ko mums ir apsolījis Kristus: tikai Viņā patiesi izgaismojas cilvēka noslēpums, Viņš izgaismo ciešanu un nāves noslēpumu, un kopā ar Viņu mēs ejam pretī augšāmcelšanai. Dārgie brāļi un māsas, radīti pēc Dieva attēla, caur Kristu un uz Viņu raugoties, mēs esam saņēmuši unikālu un neizdzēšamu cieņu. Centīsimies to vienmēr veicināt un aizstāvēt ar Evaņģēlija gaismu un spēku. Vaticannews.va | 
