Šodienas Evaņģēlijs (Mt 18,21-35) vēsta par vienu no kristīgās dzīves pamatvērtībām: piedošanu. Jēzus mācīja un liecināja par to līdz pat krusta nāvei, lūdzot Tēvu par saviem vajātājiem ar vārdiem, ko mēs visi pazīstam: "Piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara" (Lk 23,34). Sarunā ar Jēzu apustulis Pēteris jautā Skolotājam: "Kungs, cik reizes man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņām reizēm?" (Mt 18,21). Šie vārdi liecina par dāsnu sirdi: skaitlis septiņi Bībelē simbolizē pilnību. Tomēr Jēzus atbilde pārsniedz jebkādus cilvēciskos ierobežojumus: "Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet līdz septiņdesmit reiz septiņām" (22); citiem vārdiem sakot, pāri visām robežām, bez kāda mēra. Lai labāk paskaidrotu teikto, Pestītājs stāsta līdzību par kalpu, kura parāds savam kungam bija tik milzīgs, ka to samaksāt praktiski nebija iespējams. Kaut arī parāds tika atlaists tīras žēlsirdības dēļ, viņš atteicās izrādīt tādu pašu žēlsirdību pret savu darba biedru, par ko galu galā saņēma bargu sodu (23-30). Ar šiem vārdiem Jēzus mums atgādina, ka piedošanas dāvana ir mūsu eksistences pamats. Dievs visu dod no nesavtīgas mīlestības, un neviens no mums nevar uzskatīt sevi par pilnīgu savā atbildē uz Kunga neizmērojamo labvēlību. Tāpēc dāsnums, kas ir mūsu dzīves avots, ir arī labākais noteikums mūsu kopējai līdzāspastāvēšanai. Mēs par to pārliecināmies katru dienu. Piedošana ir neaizstājama, un ja tās pietrūkst, nav iespējams dzīvot mierā. Agrāk vai vēlāk mūsu sirdīs un starp cilvēkiem rodas konflikti, apvainojumi, naids un atriebība, kas iznīcina attiecības, šķeļ ģimenes un izraisa karus. Tikai piedošana atbrīvo un dāvā gaismu tur, kur cilvēka materiālā un morālā nabadzība uz mirkli aptumšojusi apvārsni un padarījusi ceļu nedrošu. Piedošana, tāpat kā maiga vēja pūsma, aizpūš pat visbiezākos mākoņus, līdz atkal parādās saule. Pats apustulis Pēteris ne reizi vien uz savas ādas bija izjutis šo dziedinošo žēlastību. Noliedzis Jēzu Ciešanu laikā, viņš satika augšāmcēlušos Kungu ezera krastā un dzirdēja nevis pārmetumus, bet gan tikai vienu jautājumu: "Sīmani, vai tu mani mīli?" (Jņ 21,15), kuram sekoja aicinājums: "Seko man!" (19). Tas bija tas pats aicinājums, ko bija saņēmis viņu pirmās tikšanās dienā, it kā nekas nebūtu noticis. Un šī mīlestība, kas piedod un dziedina, pirmajam no apustuļiem kļuva par viņa misijas apstiprinājumu. Tāpēc lūgsim Jaunavu Mariju, Žēlsirdības Māti, lai viņa palīdz mums vienmēr piedot, pat tad, kad ir grūti spert pirmo soli, un ar drosmi un neatlaidību izplatīt miera un mīlestības dziedinošo gaismu, kas uzvar naidu un atbruņo jebkuru aizvainojumu. Vaticannews.va | 
