Sagatavošanās “Kad tauta sapulcējusies [..]” Ar šiem vārdiem Romas Misālē iesākas Svētās Mises norises apraksts. Patiešām, vēl pirms pašas Mises sākuma ir notikusi svarīgā sagatavošanās daļa – ticīgie mērojuši tuvāku vai tālāku ceļu, lai “sapulcētos” Mises svinībām, kalpotāji priestera vadībā ir sagatavojuši visu dievkalpojumam nepieciešamo, koris ir ieņēmis savu vietu baznīcā līdzās ērģelniekam un kora vadītājam. Ārējā gatavošanās nav vienīgā, to pavada arī iekšēja sakopošanās, kas var izpausties arī kā ilgas un prieks par drīzo tikšanos ar augšāmcēlušos Kungu viņa Vārdā un Sakramentā, kā arī visā svinētajā Noslēpumā. Mises ievada riti Atskan zvans – visi klātesošie pieceļas, lai pagodinātu Kristus klātbūtni priestera personā, kurš kopā ar ministrantiem tuvojas altārim. Šajā brīdī tiek dziedāta ienākšanas antifona jeb dziedājums, kura mērķis ir iesākt dievkalpojumu, veicināt klātesošo vienotību, kā arī ievadīt viņu domas liturģiskā laika vai svētku dienas noslēpumā. Kā ideāls šim nolūkam Baznīcā jau izsenis ir kalpojuši psalmi, kas vienlaikus ir gan Dieva Vārds, gan bagātīgs un teju neizsmeļams slavas, lūgšanu, prieka un gandarīšanas tekstu krājums, kas labi izsaka noteiktās liturģiskās dienas raksturu. Ideālā gadījumā šajā dziedājumā iesaistās visi ticīgie, kopā vai pamīšus ar kori atkārtojot vismaz piedziedājumu vai refrēnu. Nonākuši presbitērijā, priesteris un kalpotāji pagodina altāri ar dziļu paklanīšanos, sauktu par inklināciju (no latīņu val. inclinare – noliekties). Savukārt, ja presbitērijā atrodas tabernākuls ar Vissvētāko Sakramentu, šajā brīdī tas tiek pagodināts, lokot celi. Tādējādi jau, pirms vēl ir izteikti kādi lūgšanu vārdi, liturģija caur žestiem un godbijību norāda uz Euharistisko svinību centru un iemeslu – Jēzu Kristu, kuru simbolizē altāris un kurš ir klātesošs zem maizes zīmēm tabernākulā. Pie godbijības žestiem pieder arī altāra skūpstīšana un tā apkūpināšana, ko šajā brīdī veic priesteris. Lai gan Mise ir sākusies jau ar ienākšanas procesiju, pirmie vārdi, kurus priesteris izrunā kopā ar ticīgajiem, ir tie, kuri pavada krusta zīmi: “Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen.” Lai arī cik neliktos pašsaprotami, ka jebkura kristīgā lūgšana, bet sevišķi Kristus upura piemiņa, sākas un noslēdzas ar krusta zīmi, tā savu vietu Mises sākumā radusi vien pirms pusgadsimta, pateicoties liturģiskajai reformai, kas sekoja Vatikāna Otrajam koncilam. Precīzāk, pirms reformas priesteris Misi iesāka ar sagatavošanās lūgšanām altāra priekšā, kamēr koris dziedāja ievada dziedājumus, savukārt tauta nodevās privāta rakstura dievbijības formām, piemēram, Rožukroņa lūgšanai. Šīs un citas izmaiņas Svētās Mises norisē tātad jāsaprot kā centieni nostiprināt ticīgajos apziņu, ka visa svinētā liturģija attiecas uz ikvienu svētsapulces dalībnieku, arī tad, ja ne visi tajā veic vienus un tos pašus kalpojumus. “Kungs ir ar jums,” klātesošos sveicina priesteris. “Un ar tavu garu,” atbild ticīgie. Šis liturģiskais sveiciens nav vien savstarpējas laipnības izpaušana, bet gan norāde uz Kristu, kurš ir klātesošs gan ticīgo kopienā, gan priestera personā. Pēc šīs priecīgās vēsts par Kristus klātbūtni priesteris aicina visu draudzi uz grēku nožēlas aktu, kas ir iespēja ielūkoties uz brīdi savā sirdī un lūgt atgriešanās žēlastību, atzīstoties Dieva un brāļu un māsu priekšā, ka ne vienmēr esam spējuši saglabāt uzticību kristības svētsolījumiem. “Mana vislielākā vaina,” izskan vaļsirdīga atzīšanās, vienojot šos vārdus ar sišanu krūtīs – žestu, kurš norāda uz to svarīgo vietu, kur ik dienas norit mūsu svarīgākās cīņas, – mūsu sirdi. Svētdienās, sevišķi Lieldienu laikā, ierastā grēku nožēlas akta vietā var notikt apslacināšana ar svētīto ūdeni, atgādinot par kristībā saņemto žēlastību. “Kyrie, eleison” – Kungs, apžēlojies. Šī īsā lūgšana, kas seko grēku nožēlas aktam un arī Romas ritā izskan grieķu valodā, ir vēršanās pie Kristus, gluži, kā to lasām Evaņģēlijā, un vienlaikus ir gan viņa maigās varas atzīšana, gan lūgums pēc žēlastības. Savukārt “Gloria” jeb “Gods Dievam” ir sena kristīga himna, kurā tiek cildināts Dievs Tēvs un Jērs – Jēzus Kristus. Tā tiek recitēta vai dziedāta visās svētdienās un svētkos, izņemot Adventa un Gavēņa laika svētdienas. Mises ievada riti noslēdzas ar lūgšanu, kuru priesteris izsaka visu klātesošo vārdā. Sevišķi liturģiskajos laikposmos, kuros svinam kādu noteiktu Kristus noslēpuma aspektu (Adventā, Ziemassvētkos, Gavēnī, Lieldienās), kā arī svētku dienās, šī lūgšana koncentrētā veidā izpauž konkrētā dievkalpojuma raksturu un teoloģisko vēstījumu. Ar savu “Amen” ticīgie pievienojas šai lūgšanai kā savai. Dieva Vārda liturģija Visi klātesošie apsēžas, un iesākas Dieva Vārda liturģija. Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs (Ebr 4,12), tas spējīgs pārveidot, dziedināt, stiprināt un pamudināt tos, kuri šo vārdu uzņem labā un auglīgā sirdī (Sal. Mat 13,8). Kopš minētās liturģiskās reformas svētdienās un lielos svētkos tiek lasīti trīs lasījumi. Svētdienās tie izkārtoti trīs gadu ciklā, tātad atkārtojas ik pēc trīs gadiem. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās derības grāmatām, un parastā liturģiskā laika svētdienās tas ir saskaņots ar tās dienas Evaņģēlija fragmentu. Savukārt Lieldienu laikā pirmais lasījums ir no Apustuļu darbu grāmatas. Otrais lasījums parastā liturģiskā laika svētdienās nav tematiski pieskaņots pārējiem lasījumiem, bet fragmentu pa fragmentam izklāsta galvenās atziņas Apustuļu vēstulēs. Responsorija psalms ir kā atbilde uz pirmo lasījumu, savukārt pirmsevaņģēlija dziedājums visbiežāk sagatavo tam, ko dzirdēsim Evaņģēlijā. Adventa, Ziemassvētku, Gavēņa un Lieldienu svētdienās lasījumi ir pieskaņoti konkrētā laikposma tematikai, tāpat arī lasījumi, kas paredzēti kādiem noteiktiem liturģiskajiem svētkiem. Darba dienās tiek lasīti divi lasījumi, no kuriem pirmais atkārtojas ik pēc diviem gadiem, savukārt Evaņģēlijs ir nemainīgs ik gadu. Šī Svēto Rakstu bagātība Euharistisko svinību laikā ir paredzēta tam, lai ticīgie, kas regulāri apmeklē Svēto Misi, varētu dzirdēt vismaz lielāko daļu no Svētajiem Rakstiem. Te jāpiezīmē, ka šī kopīgā Vārda klausīšanās tomēr neaizvieto un neatceļ personīgu katra ticīgā Bībeles lasīšanu, kas, vadoties pēc Baznīcas liturģijas, aicināts rūpīgi pārlasīt un studēt katrai dienai piedāvātos lasījumus arī privāti. Lasījumi tiek pasludināti no ambonas – šim uzdevumam īpaši sagatavotas vietas baznīcā, kas ideālā gadījumā ir arī vizuāli saskanīga ar altāri. Tas tāpēc, ka Kristus mūs aicina pieņemt garīgo stiprinājumu gan pie sava Vārda galda, gan pie altāra, no kura saņemam Viņa Miesu un Asinis. Dieva Vārda liturģijas kulminācija ir Evaņģēlija lasījums. To pavada arī godbijības žesti: stāvēšana kājās, sveces, vīraks, Evaņģēlija grāmatas skūpstīšana un apkūpināšana, kā arī krusta zīmes pār mūsu pierēm, lūpām un sirdi. Lai gan Dievs runā uz mums caur ikvienu no Svēto Rakstu grāmatām, tādēļ pēc pirmā un otrā lasījuma tiek pasludināts: “Tas ir Dieva vārds”, “Pateicība Dievam”, tomēr visizcilāk tas izpaužas Evaņģēlija laikā, kas ir paša Kristus vārdi. Tādēļ atbilde pēc Evaņģēlija pasludināšanas: “Tas ir Kunga vārds”, “Slava tev, Kristu”, precīzi pauž šo noslēpumu – Kristus ir klātesošs savā vārdā gluži tāpat, kā tad, kad Viņš staigāja apkārt, sludinot Evaņģēliju, labu darīdams un dziedinādams (Sal. Apd 10,38). (Turpinājums sekos...) "Nāc", Nr.151
Foto: Unsplash/Jen Vazquez |
