| Grēksūdzes būtība Grēksūdzes būtība ir sakramentālā žēlastība, ko Kristus caur sava priestera kalpojumu dāvā mūsu dvēselei. Kad Izlīgšanas sakramentā mēs ar patiesu nožēlu un godīgu grēku izsūdzēšanu atveram Viņam savu sirdi, mēs saņemam žēlastības pieplūdumu, kas piedod mūsu grēkus, stiprina mūsu garīgo nespēku (īpaši attiecībā uz tiem paradumiem un rīcību, ko esam izsūdzējuši) un padziļina mūsu pārdabiskās draudzības saikni ar Kristu. Tā arī vingrina un līdz ar to vairo pārdabiskos ticības, cerības un mīlestības tikumus. Grēksūdzē Dievs iedarbojas uz mūsu dvēseli tāpat kā ķirurgs iedarbojas uz pacientu: tieši, dziļi, veidos, ko mēs nekad nevarētu atkārtot tikai ar dabiskām pūlēm. Tāpēc mums nav jāuztraucas pat tad, ja priesteris, kurš uzklausa mūsu grēksūdzi, ir nerunīgs, vājdzirdīgs, īgns, pats atrodas nāvīga grēka stāvoklī vai pat — nedod Dievs! — izturas skarbi. Šajā sakramentā priesteris ir Dieva žēlastības instruments, nevis tās avots. Garīgās vadības būtība Garīgās vadības būtība ir pamatots padoms. Garīgais vadītājs palīdz mums skaidrāk ieraudzīt, ko Dievs no mums sagaida un kā Viņš darbojas mūsu dzīvē. Viņš arī palīdz mums objektīvi izvērtēt atbildes uz Dieva aicinājumu kvalitāti: vai mēs esam paklausīgi un pazemīgi, vai arī tikai paši sevi mānām, darot to, ko mums pašiem gribas? Garīgo vadītāju var salīdzināt ar fizioterapeitu, kurš palīdz mums noteikt, kādi vingrinājumi nepieciešami, lai garīgi augtu, un pēc tam palīdz pielāgot mūsu garīgās dzīves praksi tā, lai tā paliktu efektīva un virzītos uz mērķi. Tas ir ļoti vērtīgs padoms, taču tas būtiski atšķiras no ķirurga darba, kurš pats atjauno pārrautu saiti vai salabo bojātu orgānu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nekas neliedz lajiem kļūt par izciliem garīgajiem vadītājiem. Ordinācija tam nav nepieciešama; nepieciešama gan pamatīga garīgās teoloģijas izglītība, gan plaša personiskā pieredze garīgajā dzīvē, kā arī Svētā Gara zināšanu (izšķirtspēju) un padoma dāvanas. Taču Dievs ir uzticējis Izlīgšanas sakramenta kalpošanu ordinētiem priesteriem, lai nodrošinātu, ka šajā sakramentā Viņš pats darbojas tieši. Kopīgais abos Tomēr, lai gan abu būtība ir atšķirīga, grēksūdzes un garīgās vadības sekundārās iezīmes bieži var pārklāties. Labs biktstēvs sniedz vairāk nekā tikai grēku atlaišanu; viņš arī izmanto svēto brīdi, kad cilvēks atver savu sirdi Dievam, lai atgādinātu par Dieva labestību, mīlestību un gudrību. Ja viņš pamana kādu apjukumu vai neapmierinātību, viņš var sniegt arī vērtīgu padomu, gluži kā to darītu garīgais vadītājs. Ja penitents uzdod jautājumus vai pauž šaubas, biktstēvs uz tiem atbild un palīdz rast skaidrību. Ticības gaisotne, kurā notiek sakraments, ir īpaši labvēlīga Svētā Gara darbībai un penitenta atvērtībai šai darbībai. Patiesībā iepriekšējos gadsimtos laji parasti saņēma garīgo vadību tieši sakramenta ietvaros. Viņi regulāri devās pie viena un tā paša priestera uz grēksūdzi, un šis biktstēvs kļuva par viņu garīgo tēvu un garīgo vadītāju. Pēdējā laikā tomēr ir izplatījusies prakse garīgo vadību saņemt atsevišķi no grēksūdzes — prakse, kas savulaik bija vairāk raksturīga konsekrētajām personām, bet tagad kļuvusi pieejama arī lajiem. Tas ir saistīts ar Baznīcas arvien lielāku uzsvaru uz laju aicinājumu uz svētumu — tāpat kā konsekrētās dzīves aicinājums ir aicinājums uz svētumu. Atšķiras tikai dzīves stāvokļi. Daži priesteri, kuri ir izcili biktstēvi, pat dod priekšroku garīgo vadību sniegt grēksūdzes sakramenta ietvaros. Abu apvienošana nozīmē ilgāku laiku biktskrēslā, taču tas var būt auglīgi. Ja jums ir grūti atrast garīgo vadītāju, varat apjautāties, kuriem jūsu apkārtnes priesteriem ir gudra biktstēva reputācija. Pēc tam jūs varat doties pie viņiem uz grēksūdzi un līdztekus grēku izsūdzēšanai sakramenta laikā pieminēt, ka cenšaties īstenot noteiktu garīgās izaugsmes programmu. Pēc tam grēksūdzē varat pastāstīt arī par tām garīgās dzīves jomām, kurās pēdējo nedēļu laikā esat saskāries ar grūtībām. Tās var būt nepilnības (neapzinātas kļūdas), nevis grēki, tomēr, tās izsūdzot, jūs apliecināt savas mīlestības uz Kristu smalkjūtību un sniedzat biktstēvam dziļāku izpratni par savas dvēseles stāvokli. Tad viņam būs iespēja sniegt jums pamatotus padomus un norādījumus, pirms sniegt jums grēku atlaišanu. Jūs varat izmantot šo padomu, lai pielāgotu savu garīgās dzīves praksi nākamajām nedēļām. Tādējādi jūsu biktstēvs vienlaikus var kļūt arī par jūsu garīgo vadītāju. Tomēr šādas pieejas trūkums ir laika trūkums sarunai. Garīgajā vadībā bieži vien visvairāk palīdz mērķtiecīga saruna par garīgās dzīves jautājumiem. Sakramenta raksturīgie nosacījumi neizbēgami ierobežo šādas sarunas iespējas. Protams, iespējama arī pretēja situācija. Ja garīgais vadītājs ir arī priesteris, ir gluži dabiski garīgās vadības sarunu noslēgt ar grēksūdzes sakramentu. Šādā gadījumā priesterim nepieciešams mazāk laika padomam un iedrošinājumam, jo tas jau ir sniegts garīgās vadības laikā. Šādas pieejas trūkums (kas, protams, nav obligāts nosacījums) ir risks mazināt mūsu apziņu par Dieva darbību caur sakramentu, zemapziņā uztverot sakramentu tikai par garīgās vadības „glazūru uz kūkas”. Paturiet prātā būtisko atšķirību starp grēksūdzi un garīgo vadību. Ja jūs to apzināsieties, tad šo abu prakšu sekundāro iezīmju pārklāšanās, kas var izpausties tik daudzos dažādos veidos, cik ir cilvēku, vienmēr uzlabos, nevis radīs neskaidrību jūsu pieredzē gan par grēksūdzi, gan garīgo vadību. Pr. Džons Bartuneks (John Bartunek)
Spiritualdirection.com | 
