Nesen vienā Sv. Misē, kas bija veltīta mocekļiem, prāvests stāstīja pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanu vēsturi. Šajā sakarā es nekādi nevaru saprast, kāpēc kristiešiem bija tik svarīgi neupurēt pagānu "dieviem" un tik svarīgi publiski neatteikties no savas ticības? Tas ir tik nesaprotami! Var taču ticēt klusībā un ja dzīve to prasa, var taču publiski noliegt ticību, bet tas taču neko nemaina patiesajā nostājā Dieva priekšā? Un arī pārējos tas neietekmē, ja pārējie saprot, ka publiska "atteikšanās" no ticības ir tikai spaidu ietekmē, bet ka tā neko nemaina domāšanā un ikdienas dzīves kārtībā. Un ar upurēšanu ir pavisam vienkārši - ja citu dievu nav, tad upurēšana ir pilnīgi bezjēdzīga nodarbība, kuru taču var veikt bez sirdsapziņas pārmetumiem, ja jau uz to spiež valdošais režīms.
