Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kardināli – īss ieskats vēsturē un mūsdienās
09.04.2005 pl. 20:53

Oskars Jabloņskis OP

Rietumbaznīcā kardinālu amats ir saistīts ar kristietības pirmsākumiem (vismaz 4. gs.), un gadsimtu gaitā tas ir piedzīvojis daudzas izmaiņas.

Nosaukums "kardināls" ir cēlies no latīņu valodas vārda: cardinalis - galvenais.

Pāvests Zaharijs (741-752) uzskatīja, ka terminu „kardināls” pirmo reizi pielietoja pāvests Silvestrs I (314-335), kad runāja par „presbyteri et diaconi cardinales”, tas ir, par kardināliem (tas nozīmē - galvenajiem) priesteriem un diakoniem.

Sākotnēji šis vārds bija attiecināts uz garīdzniekiem, kas bija iekļauti (incardinati) konkrētā baznīcā vai diakonijā. Pirmie kardināli bija svarīgāko Baznīcu (tituli) Romā vadītāji, kopā ar Romas diakoniem (diaconi cardinali) un piepilsētas baznīcu vadītājiem (suburbi cardinali) – sākotnēji tās bija: Ostia, Albano, Porto, Silva Candida, Sabina, Preneste un Tusculum. Ar laiku, kardināla gods tika saistīts ar dažām svarīgākajām svētnīcām Romā un citās lielākajās Itālijas pilsētās (Milāna, Neapole, Ravena un citas), kā arī ārpus Itālijas (piemēram: Ķelne, Trevira, Magdeburga, Santjago de Kompostela, Konstantinopole). Vēlākos gadsimtos, apmēram pirmās tūkstošgades beigās, par kardināliem tika saukti tikai daži augstākie garīdznieki no Romas un tās tuvākās apkārtnes, kuri bija tuvu savam bīskapam – pāvestam.

Šajā pirmajā periodā, par kardināliem varēja būt gan diakoni, gan prezbiteri, un ar laiku, arī bīskapi. Kardināli-bīskapi „parādījās” tad, kad pāvesti sāka sasaukt Romas apvidus bīskapus – tie bija tā saucamie „episcopi cardinales”. Sākotnēji to bija 7, bet no XII gs. – 6. Šis senais sadalījums ir saglabāts līdz mūsdienām trijās kardinālu grupās: bīskapi, prezbiteri (priesteri) un diakoni. Vairākumā bija un joprojām ir kardināli-prezbiteri (kardināls Jānis Pujats ir kardinālu-prezbiteru grupā).


Kardinālu lomas pieaugums

Kardinālu nozīme pieauga, sākot no XI gs. puses. 6. decembrī 1058. gadā, Sjēnā, pirmo reizi Baznīcas vēsturē tikai viņi ievēlēja kārtējo pāvestu – Gerardu no Burgundijas, kurš pieņēma vārdu - Nikolajs II (parasti par ievēlēšanas datumu tiek pieņemts 24. janvāris, jo tikai tad Nikolajs II varēja ieņemt amatu). Līdz šim Romas bīskapus ievēlēja (teorētiski) vietējie iedzīvotāji, kurus pārstāvēja bīskapi un prezbiteri, nereti laicīgo valdnieku spiedienā – īpaši vācu ķeizaru spiedienā.

Vēlēšanās, no 1058/ 9. gada, piedalījās nevis visi kardināli, bet tikai 6 kardināli-bīskapi. Šo faktu apstiprināja Nikolajs II (1059-1061), kurš arī ar dekrētu no 13. aprīļa 1059. gada noteica, ka nākotnē par vēlētājiem var būt tikai kardināli-bīskapi. Nav tieši zināms, vai visi nākošie pāvesti bija ievēlēti tādā veidā. Tomēr ir zināms, ka Nikolaja II tiešais pēctecis, bīskaps Anzelms de Badžio no Lukas, nebija pat kardināls, bet kļuva par pāvestu kā Aleksandrs II (1061-1073). Pashali II (1099-1118) ievēlēja kardināli, bīskapi, diakoni, pilsētas pārvaldnieki (primores), sekretāri (primiscrini) un skrīveri. Šajā laikā Romā bija tikai 3 kardināli.

Pirmais konklāvs, kurā piedalījās visu triju grupu kardināli, notika 1130. gadā, kad tika ievēlēts Inocents II. 1179. gadā, Laterāna III koncils noteica, ka no šī laika tikai kardināli var ievēlēt pāvestu un ievēlēšanas derīgumam ir nepieciešamas vismaz 2/3 balsis. Pēdējais pāvests-nekardināls - bija Urbans VI (1378-1389). Tie bija pāvestu Aviņjonas nebrīves laiki un viņu vēlēšanās lielākā ietekme bija franču karaļiem.

Pirmos gadsimtos, par kardināliem kļuva vienīgi Romas garīdznieki. Vēlāk arī no citām Itālijas pilsētām, bet otrā tūkstošgadē, jau arī no citām valstīm. Pirmie bīskapi ne-itāļi kļuva par kardināliem pēc Aleksandra III nāves 1181. gadā.


Kardinālu kolēģija

1150. gadā tika izveidota Kardinālu kolēģija, par kuras dekānu, tas ir, goda priekšnieku, vienmēr ir Ostijas kardināls-bīskaps.

Gadsimtu gaitā mainījās Kolēģijas locekļu skaits. Viduslaikos bija maksimāli 52, tomēr skaits līdz galam nebija noteikts. Konstances koncils (1414-1418) noteica, ka Kolēģijā nevajadzētu būt vairāk par 24 kardināliem – šo skaitu apstiprināja nākošais Bazeles koncils (1431-1445). Simts gadu vēlāk, Pāvils IV (1555-1559) pacēla kardinālu skaitu līdz 70, bet viņa pēctecis Pijs IV (1559-1565) līdz pat 76, tomēr uz ilgiem gadsimtiem, Kolēģijas locekļu skaitu noteica uz 70,- liels Baznīcas reformators un Romas kūrijas veidotājs – Siksts V (1585-1590), konstitūcijā „Postquam verus” no 3. decembra 1586. gada. Šajā Kolēģijā bija 6 kardināli-bīskapi, 50 kardināli-prezbiteri un 14 kardināli-diakoni. Tiek lēsts, ka līdz mūsdienām, Kardinālu kolēģijā „paspēja pabūt” apmēram - 3 tūkstoši kardinālu.

Pirmās lielākās izmaiņas, attiecībā uz kardinālu skaitu, ir saistītas ar Jāni XXIII (1958-1963). Konklāvā, kurā viņš tika iecelts par pāvestu, piedalījās 51 kardināls, jo 3 kardināli dažādu iemeslu dēļ nevarēja tajā piedalīties (vispār skaitu 70 reti kad izdevās sasniegt). Tomēr Jāņa XXIII nāves brīdī bija jau 82 kardināli – viņš pats piecās konsistorijās iecēla kardināla godā 52 priesterus (papildus 3 „in pectore”, bet viņu vārdus nepaspēja atklāt), toties viņa pontifikāta laikā nomira 22 kardināli. Viņa pēctecis, Pāvils VI, 15 gadu laikā nominēja 143 kardinālus.

Kolēģijā ir daži īpaši amati. Par Kolēģijas dekānu vienmēr ir Ostijas kardināls-bīskaps. Viņa galvenais uzdevums ir pārstāvēt Kolēģiju pāvesta priekšā (piemēram, apsveikumi sakarā ar vārda dienu vai pontifikāta gadadienu) un sasaukt konklāvu pēc Romas bīskapa nāves. Otrs svarīgs amats ir Svētās Romas Baznīcas kambarsulainis – vinš oficiāli apstiprina pāvesta nāvi, pārvalda Apustuliskā Krēsla lietas vakances laikā, kā arī vada jaunā Romas bīskapa ievēlēšanas sagatavošanu un norisi. Trešais īpašais amats ir Kardinālu kolēģijas kambarsulainis, kurš vada tā saucamo Kardinālu kambari, kas rūpējas par Kolēģijas mantām un ienākumiem. Īpaša loma ir arī galvenajam kardinālam-diakonam, kuru sauc par protodiakonu – viņš publiski pasludina jaunievēlētā pāvesta vārdu.


Pāvila VI reformas

Pāvests Pāvils VI ieviesa pāris svarīgas izmaiņas, kas attiecas uz kardinālu-vēlētāju skaitu un vecumu. Dokumentā „Ad Purpuratorum Patrum”, no 11. februāra 1965. gada, par Kolēģijas locekļiem kardināla godā tika iecelti Austrumu katoļu Baznīcu patriarhi, bet dokuments „Ingravescentem aetatem” no 21. novembra 1970. gada nosaka, ka kardināli, kuriem ir vairāk nekā 80 gadi, zaudē tiesības vēlēt jauno pāvestu, kā arī visus amatus Romas kūrijā. Papildus, vienā slepenā konsistorijā 5. novembrī 1973 gadā, Pāvils VI noteica, ka konklāva dalībnieku skaits nedrīkst pārsniegt 120.

Ne visi spēja pieņemt šos noteikumus ar prieku un izpratni. Daudzi domāja, ka vecuma dēļ nedrīkst atņemt tiesības kādam, kuram ir bagāta pastorālā vai zinātniskā pieredze, un kurš ir intelektuāli un fiziski spējīgs. Tomēr Pāvests gribēja „atjaunot” pāvesta amatu, palielināt tā ražīgumu un iedarbīgumu, kā arī nodrošināt „jaunas asinis” Kardinālu kolēģijai. Pāvesta ierosinājumi ātri tika pieņemti un šodien neviens nejauta, vai tam bija jēga.

Baznīcas attīstībai un izplatīšanai pasaulē, sekoja arī Kardinālu kolēģijas attīstība – tika palielināts kardinālu skaits, un šajā pulkā tika iecelti bīskapi no visām pasaules malām. Vēl Pija XII (1939-1958) laikā, absolūtā vairākumā bija itāļi, tomēr pašlaik, kaut gan itāļiem joprojām ir pārsvars, tomēr jau sen tas vairs nav absolūts vairākums.


Konsistorija (kardinālu sapulce)

Kardinālus ieceļ pāvests konsistorijas laikā. Vispārīgi sakot, konsistorija ir kardinālu sapulce, kuru Romā sasauc un vada pāvests.

Vissenākās liecības par šādām sapulcēm ir no IX gs. pirmās puses, bet sākotnēji tās notika neregulāri. No XI gs., konsistorija ir jau stabils pāvesta padomdevējs, kas palīdz pārvaldīt Baznīcu. Aleksandra III laikos, kardināli pulcējās reizi mēnesī, bet Inocenta III (1198-1216) laikā – pat trīs reizes nedēļā. No 1588. gada, tas ir - no Romas kūrijas izveidošanas, konsistorijas loma samazinājās un tikšanās notika retāk.

Pārsvarā konsistorijas notika vienā no pāvesta rezidencēm, bet pēc 1870. gada – tikai Vatikānā. Bija tomēr arī daži izņēmumi, piemēram: 1782. g. – Vīnē, 1804. g. – Parīzē, bet 1849. g. – Gaetā. Tomēr šie izņēmumi bija saistīti ar ārējiem apstākļiem, kad pāvesti nevarēja pildīt amatu Romā.

Pašlaik ir divi konsistorijas veidi: slepena, tas ir – parasta; un publiska, tas ir – ārkārtas. Agrāk bija arī puspubliskas konsistorijas. Ārkārtas konsistoriju sasauc pāvests, lai pārrunātu vissvarīgākās, pašreizējās Baznīcas lietas, kā arī, lai piemēram, pārrunātu jaunu kardinālu kandidatūras, un tajā piedalās visi kardināli (izņemot tos, kuri dažādu apstākļu dēļ nevar ierasties).

Parastās konsistorijās piedalās visi kardināli, kuri uz doto brīdi atrodas Romā, bet pāvests, pasakot īpašu ievadu latīņu valodā (alokūciju), lūdz, lai kardināli - kā viņa vistuvākie padomdevēji, izteiktos par Baznīcas svarīgākajām problēmām. Tas attiecas uz jaunu kardinālu, bīskapu vai citu amatpersonu iecelšanu, jaunu diecēžu izveidošanu un tml. lietām. Pāvestam nav pienākuma vaicāt kardinālu padomu, bet ja uzskata to par noderīgu, vai pat nepieciešamu, tad sasauc šādu sapulci.

Ja konsistorijas laikā tiek svinēti kādi īpaši svētki, piemēram, jaunu kardinālu iecelšana, tad šim konsistorijam ir publisks raksturs, tas nozīmē, ka tiek aicināti arī citi Baznīcas hierarhijas pārstāvji un pat laji. Uz šādām sapulcēm ierodas arī diplomātiskais korpuss un delegācijas no diecēzēm, no kurām nāk jauni kardināli, kā arī to ģimenes.

Jaunus kardinālus pāvests vispirms nominē slepenā konsistorijā, bet pašu kardināla zīmju pasniegšana notiek publiskajā konsistorijā sv. Pētera bazilikā (vai sv. Pētera laukumā). Jauni Kardinālu kolēģijas locekļi vispirms apsola uzticību Baznīcai un Romas bīskapam, bet pēc tam saņem kardināla bireti – sarkanā (purpura) krāsā. Sarkanā krāsa ir kardināla goda zīme un simbolizē dzīvi, kas pilnībā nodota Baznīcai, līdz pat asins izliešanai, ja būs tāda nepieciešamība (XX gs. trīs kardināli atdeva savu dzīvību par Baznīcu). Vienlaikus, lai pasvītrotu kardināla amata saistību ar Romu, katrs no tiem „saņem” kādu no vietējām baznīcām, un tā kļūst par šīs baznīcas simbolisko prāvestu vai diakonu (kardinālam Jānim Pujatam tika uzticēta Sv. Silvijas baznīca). Svētās Mises laikā, kuru pāvests svin kopā ar jaunieceltajiem kardināliem, tiem tiek pasniegti Kardinālu gredzeni – “goda, pastorālo rūpju un lielākas vienotības zīme ar Pētera katedru (krēslu)”.

Publiskojot jaunu kardinālu uzvārdus, pāvests var vienlaikus paziņot, ka dažus uzvārdus nevar publiskot un tad saka, ka šos nēsā „in pectore” (sirdī). Visbiežāk tas attiecas uz garīdzniekiem no valstīm, kur Baznīca tiek vajāta, un uzvārda atklāšana varētu būt saistīta ar nopietnām vajāšanām. Kad tas ir iespējams vai vajadzīgs, tad pāvests publisko arī kardinālu „in pectore” uzvārdus (tā bija, piemēram, ar mūsu kardinālu Jāni Pujatu, kurš no 21. februāra 1998. gada līdz 21. februārim 2001. gadam, bija kardināls “in pectore”).

Tomēr ne vienmēr notiek kardinālu „in pectore” uzvārdu atklāšana un kardināla zīmju pasniegšana. Jānis XXIII nepaspēja atklāt triju garīdznieku uzvārdus, kurus nominēja 28. martā 1960. gadā. Pāvils VI, 28. aprīlī 1969. gadā paziņoja par diviem kardināliem „in pectore”, bet saņemt kardināla zīmes, 5. martā 1973. gadā, paspēja tikai viens no tiem, jo otrs nomira 1970. gadā. Pāvests Jānis Pāvils II nepaspēja atklāt vienu kardināla „in pectore” uzvārdu.

Pāvests Jānis Pāvils II, 9 konsistoriju laikā, ir iecēlis 231 kardinālu un vienu “in pectore”.

Pašlaik ir 183 kardināli pluss viens „in pectore” ar nezināmu uzvārdu, no kuriem 117 ir balsstiesīgi konklāvā. No pašreizējo kardinālu kopskaita, Jāņa Pāvila II iecelti ir 170 un viens ir “in pectore” kardināls, no kuriem 114 ir balsstiesīgi.

Vecākais no kardināliem, ir Johannes Willebrands no Holandes, kurš piedzima 4. septembrī 1909. gadā un kuru kardināla godā iecēla vēl pāvests Pāvils VI - 28. aprīlī 1969. gadā. Jaunākais kardināls ir Peter Erdo – no Ungārijas, kurš piedzima 25. jūnijā 1952. gadā un kuru kardināla godā iecēla pāvests Jānis Pāvils II 21. oktobrī 2003. gadā.


Post Scriptum

Diemžēl Baznīcas vēsturē bija arī laiki, kad izplatījās nepotisms un netikumība. Viduslaikos gadījās, ka pāvesti piešķīra kardināla titulu saviem ārlaulības dēliem, krustdēliem un citiem radiniekiem. Dažreiz par kardināliem iecēla pat bērnus. Tā Džovani Mediči (nākamais Leons X) tika iecelts par kardinālu 7 gadu vecumā.

Daži kardināli nemaz nebija garīdznieki.

Mūsdienās kardinālu-bīskapu (suburbi cardinali) titulārās baznīcas ir sekojošas: Velletri-Segni, Porto-Santa Rufina, Frascati, Palestrina, Albano un Sabina-Poggio Mirteto, bet Ostia ir papildus “tituls”, vienam no sešiem kardināliem-bīskapiem.

Vēršoties pie kardināliem dažādos sabiedriski oficiālos pasākumos, mēs lietojam uzrunu – „Jūsu Eminence”, lai pasvītrotu šo cilvēku līdzvērtīgo sabiedrības stāvokļa līmeni ar karaļnama dzimtu tituliem un goda nosaukumiem. Sakarā ar to, oficiāli nedaudz citādāk tiek rakstīti kardinālu vārdi un uzvārdi, piemēram: “Viņa Eminence, Jānis Kardināls Pujats”.

Viens no mūsdienu kardināliem nemaz nav bīskaps – tas ir kardināls Avery Dulles SJ.

Sagatavoja Oskars Jabloņskis OP