Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Dzīvais rožukronis un lūgšana misiju nodomā
21.10.2005 pl. 11:06

Oktobris ir īpaši veltīts rožukroņa lūgšanai. Iepriekšējos „Nāc” numuros varējām iepazīties ar rožukroņa lūgšanas veidošanās gaitu un ar dažiem šīs lūgšanas veidiem. Parasti rožukronis ir saistīts ar privāto vai kopīgo kādas rožukroņa daļas lūgšanu. Tomēr pastāv arī cits rožukroņa lūgšanas veids – tas ir Dzīvais rožukronis, kas balstās uz Rožukroņa pulciņu grupām.

Par Dzīvā rožukroņa dibinātāju tiek uzskatīta Paulīna Žariko, kura dzimusi 1799. gadā Lionā 21. jūlijā reliģiskā ģimenē. 18 gadu vecumā, zīda fabrikas strādnieču vidū viņa dibināja biedrību, kuras mērķis bija ar lūgšanām un upuriem atlīdzināt zaimus pret Vissvētāko Jēzus Sirdi.

Viņas brālim Fileasam, kurš iestājās garīgajā seminārā „Saint Sulpice” un gatavojās misiju darbam Ķīnā, bija kontakti ar ārzemju misiju tēviem. Viņš iededza Paulīnā misijas garu, un no šī laika viņa sāka meklēt finansiālo palīdzību misionāriem. Viņa domāja, ka mazos, bet daudzos ziedojumos būs iespējams atrast vajadzīgo palīdzību. Paulīna iedomājās, ka katra viņai pazīstamā persona varētu atrast vēl 10 citus cilvēkus, un katrs ziedotu simbolisko grasi nedēļā. Ziedojumi tika vākti no viņai uzticīgām personām. Tā tapa „desmitnieki” (vāca ziedojumus no desmit cilvēkiem), „simtnieki” (vāca ziedojumus no „desmitniekiem”) un „tūkstošnieki” (vāca ziedojumus no „simtniekiem”). Viņas biktstēvs teica: „Tu nevari būt tik gudra, lai pati to izdomātu, visdrīzāk šī ideja nāk no Dieva. Tāpēc es tevi aicinu, lai tu šo darbu turpinātu.”

Arī viņas brālis Fileass un viņa draugs Viktors Žirodons, kas bija ārzemju misiju loceklis, aicināja Paulīnu turpināt šo skaisto darbu. Pēc neilga laika kāds franču bīskaps sūtīja uz Lionu savu pārstāvi, lai tas sameklētu finansiālus līdzekļus misijām Luiziānā un dibinātu biedrību, kas regulāri atbalstītu šīs misijas. Pāris ietekmīgi Lionas iedzīvotāji sapulcējās 1822. gada 3. maijā, lai pārrunātu iespējamos palīdzības veidus. Viktors Žirodons iepazīstināja sapulcinātos ar jau divus gadus pārbaudīto sistēmu, ko ieviesa Paulīna – šī ideja visiem iepatikās. Tika pieņemts, ka no savāktajiem ziedojumiem tiks atbalstītas visas pasaules misijas. Sapulcinātie dibināja biedrību ar nosaukumu „Ticības izplatīšanas darbs” Kaut gan Paulīna netika uzaicināta uz šo vēsturisko sapulci un nekad nebija saistīta ar biedrības valdi, tomēr viņa labprāt nodeva visu, ko bija izveidojusi, kā arī savākto naudu, sev atstājot vienīgi „simtnieces” lomu. Tikai pēc gadiem Baznīca piešķīra viņai „Ticības izplatīšanas darba” dibinātājas godu. Paulīna sevi viņa uzskatīja par sērkociņu, kas aizdedz lielu liesmu. 1922. gada 3. maijā, „Darba” simtgades jubilejā, pāvests Pijis XI tam piešķīra nosaukumu „Pāvesta ticības izplatīšanas darbs” (PTID), ieteicot to ieviests visā Baznīcā, un tā valdi pārcēla no Lionas uz Romu.

Pēc pāris gadiem Paulīna sāka meklēt garīgo palīdzību misijām, kuras, kaut gan apgādātas ar naudu, tomēr nenesa lielus garīgus augļus. Dieva iedvesmas vadīta, viņa nolēma rožukroni vērst par plaši izplatītu lūgšanu Evaņģēlija sludināšanas nodomā. Tas nebija viegli izdarāms, jo pēc apgaismības laikmeta un franču revolūcijas, rožukronis tika uzskatīts par pārmērīgi dievbijīgu cilvēku lūgšanu. “Visgrūtākā un vissvarīgākā lieta ir padarīt rožukroni par visu cilvēku lūgšanu” – rakstīja Paulīna. 1826. gadā 27 gadu vecumā viņa dibināja Dzīvo rožukroni (sauktu arī par Misiju dzīvo rožukroni), kas ātri izplatījās un viņas nāves brīdī sasniedza 3 miljonu dalībnieku skaitu.

Paulīna izmantoja tādu pašu metodi kā misiju finansiālā atbalsta organizēšanā, bet „desmitnieku” sistēmas vietā ieviesa „piecpadsmitniekus” – grupas, kurās bija 15 cilvēki, kuri apņēmās katru dienu lūgties vienu no rožukroņa noslēpumiem, to pārdomājot. Noslēpumi tika no jauna izlozēti reizi mēnesī. Iesaistītajām personām tika izveidotas savstarpējas saistības starp noslēpumiem un nodomiem. „Kad viens no grupas locekļiem, pārdomājot noslēpumu par Kristus iemiesošanos, lūdzās pazemības tikumu kādam grēciniekam, kas uzticēts „piecpadsmitnieka” lūgšanām, tad otrs, kuram paredzēts noslēpums par Kristus ciešanām Ģetzemanes dārzā, lūdzās grēku nožēlu šim pašam grēciniekam, bet kāds cits savukārt lūdzās gandarīšanas garu.” – skaidroja Paulīna. Kopīgs bija visu prieks, kad šīs lūgšanas tika uzklausītas. Lai nostiprinātu savstarpējo līdzatbildību, Paulīna veidoja grupas tā, lai katrā būtu kāds ļoti dedzīgs ticīgais, kādi vidēji dedzīgi un tādi, kuriem bija tikai labā griba – „piecpadsmit ogles, no kurām viena deg, trīs vai četras knapi gruzd, bet pārējās ir aukstas”, tādējādi kvēlošas ogles aizdedzināja citas.

Šī uguns patiešām uzliesmoja. Pēc pieciem gadiem (1831) Paulīna rakstīja: „Rožukroņa lūgto noslēpumu skaits pieaug ar neticamu ātrumu Itālijā, Šveicē, Beļģijā, Anglijā un daudzos Amerikas rajonos (..) Visur, kur veidojas „piecpadsmitnieki”, pamanāma Dieva žēlastību nostiprināšanās cilvēkos”. 1862. – Paulīnas nāves gadā (viņa mira nabadzībā uz aizmirstībā) Dzīvā rožukroņa locekļu skaits sasniedza 2 miljonus 250 tūkstošus dalībnieku. Ar laiku Dzīvais rožukronis aptvēra visu pasauli, bet tā locekļi lielā skaitā stiprināja „Ticības izplatīšanas darba” pulkus.

Vēl Paulīnas dzīves laikā dominikāņu ordeņa ģenerālis Dzīvā rožukroņa brālību pievienoja lielai vēsturiskai dominikāņu Rožukroņa ģimenei, kura aptver arī Rožukroņa brālību un Mūžīgo rožukroni, bet pāvests Gregors XVI (1831-1846) apstiprināja Dzīvo rožukroni kā oficiālu Baznīcas brālību. Pāvests Leons XIII savā vēstulē 1881. gada 13. jūnijā rakstīja: „Pateicoties Paulīnai Žariko, īstenojas ideja, kā sadalīt piecpadsmit rožukroņa noslēpumus piecpadsmit personām. Tādā veidā viņa brīnumaini izplatīja un lūgšanu Dievmātei padarīja par nemitīgu.” Pāvests Jānis XXIII 1963. gadā parakstīja dekrētu, kas apstiprināja Dieva kalpones – Paulīnas Žariko tikumu varonību, bet Lionas iedzīvotāji un PTID biedri visā pasaulē lūdza brīnumu, kas ir nepieciešams beatifikācijas noteikumos.

Dzīvais rožukronis pastāvēja „piecpadsmitnieku” sistēmā līdz 2002. gadam, jo pāvests Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstulē „Rosarium Virginis Mariae” 2002. gada 16. oktobrī palielināja rožukroņa daļu un noslēpumu skaitu. Sakarā ar to Dzīvā rožukroņa pulciņu dalībnieku skaists pašlaik sasniedz 20 cilvēkus.

Pastāv gan tādi rožukroņa pulciņi, kuros lūdzas visu paaudžu ticīgie, gan tādi, kas saistīti ar konkrētām ticīgo grupām – ģimeņu rožukroņu pulciņi, sieviešu vai vīriešu rožukroņu pulciņi, jauniešu vai arī bērnu pulciņi.

Dzīvo rožukroni veido Dzīvā rožukroņa pulciņi, kurus sauc arī par Dzīvajām rozēm. Katrā „Rozē” iesaistīti 20 ticīgie un katrs no tiem lūdzas vienu rožukroņa noslēpumu dienā (laiks nav konkrēti noteikts). Katras „Rozes” dalībnieki ir aicināti būt savstarpēji atbildīgi par pārējiem pulciņa biedriem un uzticīgi lūgties savus noslēpumus. Tomēr jāatceras, ka iesaistīšanās Dzīvajā rožukronī ir laba apņemšanās lūgties vairāk nekā parastam ticīgajam, un, ja kāds neatrod laiku paredzētā noslēpuma lūgšanai, tad viņam sakarā ar to nekādā gadījumā nav grēka! Šis princips attiecas arī uz Rožukroņa brālību vai Mūžīgā rožukroņa dalībniekiem.

Katru mēnesi (parasti pirmajā sestdienā vai svētdienā) rožukroņa noslēpumi tiek mainīti – tas var notikt pēc lozēšanas vai arī kārtējā noslēpuma nozīmēšanas.

Galvenais Dzīvā rožukroņa mērķis ir lūgšana misiju nodomā, tas nozīmē, lūgšana par tiem, kuri sludina Evaņģēliju nekristīgajās zemēs, un tiem, kuriem Tas tiek sludināts. Katram mēnesim ir paredzēti speciāli nodomi, kuros lūdzas Dzīvā rožukroņa dalībnieki visā pasaulē (nodomi, kas paredzēti tuvākajiem mēnešiem publicēti raksta beigās). Blakus misiju nodomiem lūgšanām var būt uzticēti arī citi.

Dzīvā rožukroņa misiju saknes no jauna atklāja arhibīskaps Fultons J. Šīns, kas bija PTID direktors ASV (1950 –1966). Viņš vēlējās, lai katrs kristietis lūgtos visas Baznīcas nodomos, tāpēc piedāvāja, lai katrs rožukroņa noslēpums būtu krāsā, kura simbolizē kādu kontinentu. Zaļā krāsa – lūgšana par Āfriku (saistīts ar zaļajiem Āfrikas tropu mežiem), sarkanā krāsa – par Ameriku (indiāņu, pirmo Amerikas iedzīvotāju ādas krasa), baltā krāsa – par Eiropu un par pāvestu (eiropiešu ādas krāsa), zilā krāsa – par Okeāniju (zilie Klusā okeāna ūdeņi, kuros izkaisītas daudzās salas) un dzeltenā krāsa – par Āziju (lielas Āzijas iedzīvotāju daļas ādas krāsa).

Rožukroņa pulciņi ir domāti arī kā garīgās dzīves veicinātāji, tāpēc ir ieteicams „Rožu” dalībniekiem satikties noteiktā dienā un kopā piedalīties kādā, īpaši viņiem paredzētā dievkalpojumā. Parasti katram pulciņam ir arī nozīmēts atbildīgais – zelators, kuram ir uzticētas rūpes par pulciņu, īpaši par to, lai visi pulciņa dalībnieki katru dienu cītīgi lūgtos sev paredzētos noslēpums.

Sirsnīgi aicinām visus iesaistīties Dzīvā rožukroņa pulciņos savās draudzēs, jo rožukronis ir spēcīgs ierocis pret morāles pagrimumu un cilvēku atsvešināšanu, tas palīdz attīstīties garīgajai dzīvei. Šajā lūgšanā atdodam sevi Marijas vadībai un aizbildniecībai, bet viņa vislabāk mūs ved pie sava Dēla. Tā mēs arī piedalāmies Marijas misijā, kura vēlas pie Jēzus vest katru cilvēku.

Materiālu sagatavoja priesteris Oskars Jabloņskis OP
 

Pāvesta misiju nodomi:
Oktobris - Par ticīgajiem, lai , pildot galveno apņemšanos lūgties misiju nodomā, tie censtos piedalīties misiju darbā arī caur materiālo palīdzību.
Novembris - Par misiju rajonu dvēseļu ganiem, lai viņi nemitīgi rūpētos par savu priesteru garīgo izaugsmi.
Decembris - Par to, lai Dieva meklēšana un tiekšanās pēc patiesības katru cilvēku vestu pie tikšanās ar Kungu. 

Informatīvais izdevums Nāc, Nr.28