Kuram gan patīk, ja ar viņu runā tādā formā kā "tev būs" vai "tev nebūs"? Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus uzsver divus mīlestības baušļus: tev būs mīlēt... Abi mīlestības baušļi joprojām nemainīgi ir un paliek dzīves princips. Nekas precīzāks, labāks par šiem tik lakoniski formulētajiem teikumiem nav ticis uzrakstīts. Dieva likums iezīmē telpu, kurā paliekot cilvēks turpina būt cilvēks. Šis likums darbojas kā garīgās dzīves ceļazīmes. Tāpat kā nav iespējama satiksme, ceļazīmes neievērojot (lai arī tās dažkārt šķiet traucējošas), tāpat nav iespējama harmoniska dzīve, neievērojot Dieva likumus — baušļus. Mīlestības baušļi ir doti cilvēka labā, cilvēka interesēs kā Dieva palīdzība ceļā uz īstu svētumu, pilnīgu brīvību. Baušļi joprojām ir aktuāli un — sava lakonisma dēļ — ērti pielietojami principi. Katrs no tiem ir dziļa Dieva patiesības atklāsme par kādu mūsu dzīves jomu, tāpēc, tos regulāri pārdomājot, iegūstam pašus svarīgākos kritērijus sevis un pasaules saprašanai. Mīlestība ir tā, kas vieno. Patiesi mīlēt nozīmē gribēt otram labu. Pilnīga mīlestība nav savtīga, tā vienmēr ir labvēlīga. Tā nav saistīta ar savām interesēm. Tā ilgojas, pirmkārt, pēc labuma mīlētajai personai. Labvēlīga mīlestība priecājas par šo otras personas labumu un vēlas, lai tas vienmēr pastāvētu. Savukārt savtīgā mīlestībā cilvēks it kā mīl otru, bet tomēr ar apslēptu nolūku no šīs mīlestības kaut ko iegūt sev. Ja mēs mīlam Dievu vairāk par visu, tad arī paši kļūstam īsteni godavīri. Ja radību mīlestība mūs spēj pazemot un nostādīt arī verga stāvoklī, tad Dieva mīlestība mūs vienmēr paaugstinās un aplaimos. Labākā liecība tam ir Dieva svētie, kuri tiešām Dievu mīlēja bez kādām robežām. Ja kāds varētu savākt, parādīt un atklāt mums svēto vīru vārdus un darbus, cik daudz labu pamudinājumu un ierosmju tie mums dotu! Piemēram, svētais Augustīns ir teicis: "Katrs cilvēks ir tāds, kāda ir viņa mīlestība. Kad mīlu — es kāpju augšup. Kad man pietrūkst mīlestības — slīdu lejup. Ak, Dievs, kad es Tevi mīlu, tad, būdams virs zemes, esmu debesīs." Cilvēki ir būtnes, kuras mīl. Mūsu savstarpējā mīlestība ir pamatota mūsu pašu, visas radības un, visbeidzot, Dieva esamībā. Kur trūkst mīlestības, tur sekojoši iztrūkst arī patiesais esamības mērķis. Mēs esam radīti mīlestībai. Mīlestība ir visa esošā radītāja un nemitīga uzturētāja. "Es esmu tas, kas esmu." (Izc 3, 14) Dievs ir mīlestība. (1 Jņ 4, 8) Tātad Dievs ir esošais un mīlestība. Var arī teikt: Dievs ir esošā mīlestība jeb mīlošā esamība. Tā kā cilvēks ir radīts tieši no Dieva pēc Dieva vaiga un līdzības, tad cilvēka esamības jeb eksistences mērķis ir realizēt savā dzīvē Dieva līdzību: mīlēt pāri visam Dievu un radību saskaņā ar tās dabu. Pēc grēkā krišanas tas pilnībā ir iespējams ar Dieva žēlastības palīdzību, ko nopelnīja Kristus bezvainīgais Upuris. Viss nāk no Dieva bezgalīgās mīlestības, un viss uz to ved. Tāpēc mīlestībai ir visur un visā priekšroka, jo tajā viss balstās un pastāv. Cilvēka esamības galīgais mērķis un piepildījums ir Dieva skatīšana. Un šodien Kristus mums no jauna atgādina ceļu turp: tā ir Dieva un tuvākā mīlestība. Mēs ilgojamies iemācīties stiprāk, pilnvērtīgāk mīlēt Dievu un tuvāko. Kungs, māci mums to... Priesteris Mārtiņš Klušs, Krāslava
No ikmēneša izdevuma Mieram tuvu
2005.g. oktobris, nr.10 (75) | 
