Jānis ir vienīgais no evaņģēlistiem, kas apraksta šo Jēzus un Nikodēma nakts sarunu. Origēns no Aleksandrijas, ievērojamais pirmo gadsimtu kristiešu autors, teicis šādi: “Visu Svēto Rakstu zieds ir evaņģēliji, un evaņģēliju zieds ir Jāņa evaņģēlijs, kurā dievišķais noslēpums ir atklāts tik dziļā veidā, ka to pilnībā neviens nespēs izzināt.”
Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi.
Svētais Pāvils vēstulē efeziešiem atklāj Dieva lielo mīlestību un dedzīgās rūpes par saviem bērniem. Mēs bijām miruši pārkāpumu dēļ, un Dievs, negribēdams mūs atstāt izmisuma un bezcerības varā, savas lielās mīlestības dēļ sūtīja savu Dēlu, lai ar Viņa palīdzību mūs atvestu atpakaļ dzīvē. Mums vairs nav pamata skumjām un nomāktībai, jo galu galā pestīšana nav no mums, bet ir Dieva dāvana.
Ģeoloģijas muzejā ir iespējams apskatīt zelta rūdas gabalus tādā veidā, kādi tie sastopami dabā. Tie nemaz nav tik spoži un mirdzoši, kā mēs tos iztēlojamies. Daudzi muzeja apmeklētāji paiet garām lielam zelta rūdas gabalam, tam nemaz nepievēršot uzmanību, jo no pirmā acu uzmetiena tas ne ar ko neatšķiras no jebkura cita akmens gabala. Taču lietpratējs uzreiz pamana atšķirību un šī “akmens” vērtību. Lietpratējs redz, ka no šī “akmens” var izgatavot, piemēram, skaistu biķeri. Pasaule var arī nesaskatīt kādu īpašu vērtību atsevišķā cilvēkā, bet Dievs raugās citādi: Viņš atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi. Mēs esam vērtīgi Dieva acīs! Mūsu vērtību nosaka ne jau mūsu skaistais izskats, enerģiskā personība, spožais intelekts vai arī lielie sasniegumi – mēs esam vērtīgi Viņa lielās žēlsirdības dēļ.
Taču nevajadzētu pārprast Dieva žēlsirdību. Šajā svētdienā lasītie Svēto Rakstu fragmenti mums atklāj divus aspektus: Dieva mīlestību un ciešanas. Mēs labprāt klausāmies par Dieva mīlestību, bet nelabprāt vēlamies dzirdēt par ciešanām. Taču šie divi aspekti nav šķirami. Pirmajā lasījumā no Hroniku otrās grāmatas izskanēja smagi vārdi, kas bija adresēti mūsu garīgajiem senčiem. Jūdu tautu piemeklēja briesmīgas ciešanas, jo tauta vairoja savus grēkus, sekojot visām pagānu negantībām, [..] izsmēja Dieva sūtņus, nonievāja Viņa vārdus. Hroniku grāmata stāsta, ka tauta par savām ciešanām nevarēja vainot Dievu. Dievs tās pieļāva, jo Viņam rūpēja savas tautas liktenis.
No cilvēciskā viedokļa raugoties, ciešanas gandrīz vienmēr šķiet netaisnīgas. Kāpēc jaunieti piemeklē slimība un nāve? Kāpēc cilvēku attiecības saistās ar tik daudzām ciešanām? Kāpēc Dievs pieļauj, ka cilvēki cits citam nodara tik lielu ļaunumu? Šos jautājumus cilvēki uzdevuši visos laikos, un uz tiem nav gatavu atbilžu. Bet ko tad lai mēs darām? Par laimi, Jēzus ir devis atbildi: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi.”
Pēc divām nedēļām, Lielajā nedēļā, mēs no jauna piedzīvosim, ko nozīmē tas, ka Dievs [..] atdeva savu viendzimušo Dēlu. Mieramtuvu.lv |
