Es jums rakstu kā dziļi ticīgs cilvēks, un man liekas, ka varu pietiekoši skaidri skatīties uz dzīvi, ņemot vērā 23 gadus ilgo pieredzi laulībā un bērnu audzināšanā (man ir četri bērni). Pat ticīgie grib laupīt sievietei baudu, jo no sēklas noplūšanas makstī bauda ir tikai vīrietim un sieviete ārpus auglīgā perioda pārsvarā pēc dabas ir vēsa. Seksuālā tieksme viņai ir tikai auglīgajā periodā. Tātad nesagādāt viņai patiku skūpstu veidā, kas sniegti ar mērķi izlādēt seksuālo spriedzi un sniegt viņai baudu, ir viņai liela pārestība. Starp citu, tā jau tāpat ir tikai patīkama muskuļa saraušanās, un tas nav, kā mums ir iestāstīts, kaut kas slikts. Tāpat arī vīrietim, ja šī spriedze netiek kaut kādā veidā izlādēta, tad sēklas pārliekais daudzums tik un tā tiek savdabīgi izmests ārā. To mēs arī nesaucam par nešķīstību, jo nešķīstība tā nav. Man liekas, ka kristiešiem uz to jāraugās mazāk svētulīgi. Petings ir visaugstākā mērā dabisks. Ja tas ir laulībā, mīlestības diktēts, tad tas nav slikti. Ja reiz Kungs Dievs ir devis šo baudu, tad ne jau tāpēc, lai no tās izvairītos. Sveicieni!
D. Dārgais D. kungs! Atzīstos, ka izlasīju Jūsu vēstuli ar ļoti dalītām jūtām, starp kurām pārsvarā bija skumjas. Godīgi sakot, nevaru dažiem apgalvojumiem piekrist. Tomēr domāju, ka labāk tā, nekā tēlot domu sakritību un pieņemt visu, kā to dara “labie draugi”, jo tas nesekmē attīstību un būtībā paredz nevis sarunu biedra spēju mainīties, bet gan viņa nespēju attīstīties. Domāju, ka daļa mūsu nostāju nesakritības izriet no nodomu neizpratnes, kā arī no neprecīzi vai citādi saprastiem jēdzieniem. Tomēr baidos, ka daļa atšķirību nav samierināmas, un mēs būsim spiesti “sastādīt domstarpību protokolu”. Nesakritības var būt radušās no citas vārda “petings” izpratnes. Es to lietoju sādā nozīmē: uzbudinošas darbības, kas noved pie organisma reakcijas kā normālā dzimumtuvībā, tikai tīši tiek panākta sēklas izšļākšanās ārpus sievietes dzimumceļiem. Ar to es nedomāju glāstus, kas izsaka nesavtīgu maigumu un kas laulībā ir ne tikai atļauti, bet tieši iesakāmi un vajadzīgi. Lietojot vārdu “nesavtīgs”, es gribēju uzsvērt no mīlestības izrietošo nodomu, kas vērsts uz otra labumu (ieskaitot baudu), bet ne uz paša egoistiskajām izjūtām. Skaists nesavtīga maiguma piemērs var būt māte, kas glāsta savu bērnu. Viņa var skūpstīt visu viņa ķermenīti. Protams, tad viņa izjūt prieku, kas tomēr nav mērķis, bet viņas darbības ir it kā “blakus produkts”. Domāju, ka katra sieva gribētu saņemt šādu maigumu, un man ir aizdomas, ka no tā viņa sajustu ievērojami lielāku un dziļāku prieku, nekā no “tehniskas” viņas organisma uzbudināšanas bez tuvības akta. Ievērosim, ka “maiguma” darbību mērķis nav izraisīt izjūtas kā dzimumtuvībā, bet sagādāt prieku un patiku mīļotai personai. Visi glāsti, ko akceptē abas puses, šeit ir atļauti, kaut gan, protams, jāuzmanās, lai tie neradītu plānotas sekas pieminēto orgānu reakciju veidā. Vīriešiem tas gadās ļoti viegli, un tās ir mūsu vīrišķās grūtības nesavtīga maiguma izrādīšanā. Piedodiet, bet es nevaru atzīt Jūsu secināšanas veidu, kas ir pamatā izsacītajiem vispārinājumiem. Godīgāk un pareizāk no loģikas viedokļa būtu sacīt: mana sieva neko neizjūt, nekā autoritatīvi apgalvot: bauda ir tikai vīrietim. Pēc šī ievada, kura mērķis bija precizēt jēdzienus un noskaņoties pret šo secināšanas veidu, ķersimies pie vēstulē ietvertajiem apgalvojumiem un izteikumiem. “Pat ticīgie grib laupīt sievietei baudu…”
Protams, nekad es neesmu bijis baudas gūšanas pretinieks, tomēr ar nosacījumu, ka šī bauda ir derīga, cienījama un tādējādi ir cilvēkam Radītāja dāvāta. Ievērosim, ka pat spēcīga, bet Radītāja plānam pretrunā esoša bauda iepriecina tikai brīdi un ilgākā perspektīvā atnes cilvēkam zaudējumu un sevi neattaisno. Nepieprasīsim no Baznīcas atļaut šādas baudas, pat ja cilvēki masveidā to censtos panākt. Tā būtu atkāpšanās no misijas rūpēties par patieso labumu, attīstību uz svētumu un visbeidzot – par cilvēka atpestīšanu. Šādas sliktas baudas piemērs var būt kaut vai sevis apmierināšana (masturbēšana). Tā taču sagādā spēcīgu baudu. Tā balstās uz cilvēka dabu, ko radījis Dievs. Tomēr nedrīkst no tā izsecināt, ka tieši Dievs šo baudu ir dāvājis cilvēkam un tādējādi tā ir dabiska un laba. Bauda, kas saistīta ar dzimumorgānu darbību, ir savdabīga Radītāja balva par gatavību pieņemt bērnu un uzņemties vecāku rūpes. Tajā pašā laikā cilvēks mēģina “izzagt” baudu un lietot to kontekstā, kas nesaskan ar dabu. Tieši šis konteksts izšķir, vai bauda ir laba vai slikta, derīga vai kaitīga, Dievam patīkama vai grēcīga. Nav apšaubāms, ka reproduktīvo orgānu darbība kalpo dzīvības tālāknodošanai. Ievērosim, ka tas nav apgalvojums, kas izriet no fundamentālā jeb “karojošā” katolicisma neiecietības vai no svētulības, bet tā ir acīmredzama bioloģiska patiesība. Vienkārši tā mēs kā cilvēki vairojamies. Un šeit – visgrūtākais moments: esmu pārliecināts, ka pat laulātam pārim nav tiesību uz tādām darbībām, kurās nonāk pie sēklas izšļākšanās ārpus sievas dzimumceļiem. To apstiprina Baznīcas mācība, nepārprotami atzīstot pārtraukto dzimumaktu par grēcīgu. Lai būtu pilnīga skaidrība, es šeit nerunāju par gadījuma rakstura, negribētu un neplānotu reakciju, bet par šādu darbību plānošanu. Lūdzu atvainot, bet tas ir kaut kas līdzīgs sevis apmierināšanai divatā. “No sēklas noplūšanas makstī bauda ir tikai vīrietim…”
Apgalvojums nav pilnībā patiess. Domāju, ka tas ir uzrakstīts godīgi, tomēr balstīts vienīgi personīgajā pieredzē. Tā ir patiesība, ka tā notiek daudzās laulībās. Tas tomēr nedod tiesības vispārināt. Arī sieviete, tāpat kā vīrietis, var izjust milzīgu baudu no intīmās tuvības. Tāpēc labāk būtu piestrādāt pie tā, lai sieva skaisti un priecīgi pārdzīvotu intīmo kopdzīvi ar vīru, nevis meklēt viņai baudas aizvietotāju šaubīgā ceļā. Ievērosim, ka ticība augstāk minētajam, nepareizajam apgalvojumam šķietami atbrīvo (vai vismaz attaisno) vīrieti no rūpēm par intīmās kopdzīves kvalitāti. “Seksuālā tieksme viņai ir tikai auglīgajā periodā”.
Vēlme pēc tuvības ar vīru daudzām sievietēm piemīt ne tikai laikā, ko pazīst kā auglīgo. Tā tas vispārēji notiek pāros, kuri intīmo tuvību pārdzīvo kā dziļu personu kontaktu, nevis tikai kā seksuālo spriedžu izlādēšanu. “Tātad nesagādāt viņai patiku skūpstu veidā, kas sniegti ar mērķi izlādēt seksuālo spriedzi un sniegt viņai baudu, ir viņai liela pārestība”.
Šeit es domāju citādi (lūdzu par to konsultēties ar savu sievu). Piekrītu, ka laupīt maiguma žestus (arī skūpstus) ir pāridarījums sievietei. Tomēr uzskatu, ka šiem žestiem ir jāizsaka nesavtīgs maigums, nevis jāizlādē seksuālā spriedze, kurai jābūt radītai un izlādētai vienīgi dzimumkopdzīvē. “…Vīrietim, ja šī spriedze netiek kaut kādā veidā izlādēta, tad sēklas pārliekais daudzums tik un tā tiek savdabīgi izmests ārā”.
Šajā teikumā savā starpā ir sajaukti divi jēdzieni: morālam vērtējumam nepakļauta savdabīga fizioloģiska organisma reakcija (izstrādātās spermas pārliekā daudzuma izmešana ārā – pollūcija, nakts traipi) un vērtējumam noteikti pakļauta seksuāla darbība ar mērķi novest pie organisma reakcijas līdz pat sēklas noplūšanai. Šeit nedrīkst likt vienādības zīmi. Rezumējot: morālam vērtējumam ir pakļautas cilvēka darbības, nevis reakcijas, kuras viņa organismā notiek. “To mēs arī nesaucam par nešķīstību, jo nešķīstība tā nav”.
Grūti uzsākt polemiku ar teikumu “nē, jo nē”. Vienīgi vēršu uzmanību uz to, ka autoritatīvi spriedumi bieži ir aizsegs paša bailēm un nemieram, attaisnojums paša rīcībai, mēģinājums apklusināt sirdsapziņas balsi. “…Man liekas, ka kristiešiem uz to jāraugās mazāk svētulīgi”.
Nevaru piekrist, ka veselīgi saprātīga domāšana tiek nosaukta par svētulīgu pieeju. Patiešām, dabiskās pareizības atpazīšana reproduktīvo orgānu reakciju norisē, šo orgānu sūtības vai, visbeidzot, to darbības seku analīze nav ideoloģiska darbība, jo to pēta eksaktās zinātnes. Teiciens, ka “tā mēs vairojamies”, nav katoļu doktrīna, bet objektīva zinātniska patiesība. Tāpat arī teiciens, ka seksuālās darbības laikā dabiska spermas noplūšanas vieta ir sievas maksts, nav svētulības izpausme, bet vienīgi pierādījums izpratnei par reproduktīvo orgānu funkcionēšanas mērķi. “Petings ir visaugstākā mērā dabisks.”
Bet varbūt būtu vērts ieskatīties patiesībai acīs? Maldīties taču ir cilvēcīgi. Vai gadījumā nav tā, ka es akceptēju Baznīcas mācību tajā, ko bez grūtībām izpildu, bet atmetu to tad, kad mana paša rīcība ar to nesaskan? Vai pareizāk nebūtu vienkārši mainīt savu rīcību, nevis atmest Baznīcas mācību? Atmest, pamatojoties ar frāzēm: galējība, svētulība, “nē, jo nē”. “Ja tas ir laulībā, mīlestības diktēts, tad tas nav slikti”.
Faktiski “patiesa mīlestība” nekad nedara pāri, tā vienmēr nes labus augļus, pēc kuriem to pazīstam. Lieta tā, ka cilvēks, pat godīgi vēlēdamies izpaust savu mīlestību, daudzkārt maldās un dara ko tādu, kas nes sliktas sekas. Tieši tā tas ir ar baudām, kas izrautas no dabiskā konteksta. “Ja reiz Kungs Dievs ir devis šo baudu, tad ne jau tāpēc, lai no tās izvairītos”.
Komentāra vietā es citēšu fragmentu no K. S. Luisa grāmatas “Skrūvšņores vēstules” (Pieredzējuša velna vēstules jaunajam kārdinātajam): …Zinu, ka ar baudas palīdzību esam ieguvuši ne mazums dvēseļu. Un tomēr – bauda ir Viņa, nevis mūsu izgudrojums. Viņš cilvēkam ir dāvājis spēju izjust baudu; līdz šim visa mūsu zinātniskā izpēte nav līdzējusi mums radīt kaut vienu pašu. Vienīgais, ko varam darīt, ir likt cilvēkiem gūt ienaidnieka radītās baudas tādos laikos, pakāpēs un veidos, kādos Viņš to ir aizliedzis. Tāpēc mēs allaž cenšamies aizvest pēc iespējas tālāk no jebkuras baudas dabiskā stāvokļa uz visnedabiskāko, uz to, kas vismazāk līdzinās tās Radītājam un sniedz vismazāko iepriecinājumu. Arvien augoša kāre pēc arvien sarūkošas baudas – ir īstā formula. Iegūt cilvēka dvēseli, pretī nesniedzot neko – lūk, tas patiesi priecē.” Nobeigumā aicinu uz godīgām pārdomām, balstītām uz minētajiem argumentiem. Ceru, ka Jūs neapvainosities ne uz mani, ne uz Baznīcu par stingro un nepārprotamo lietas nostādni. Izskaidrojumam jābūt skaidram, bet cilvēku rīcība… nu ko, grēku nožēlas gadījumā to vienmēr apņem Dieva Žēlsirdība. Informatīvais izdevums “Nāc” Nr. 21, 2004.g. maijs |
