Homīlijā viņš uzsvēra, ka noslēdzoties šīszemes dzīvei, nāve cilvēkam atņem visu to, kas ir saistījies ar viņa eksistenci zemes virsū, taču tā nespēj atņemt sakramentālo žēlastību, pateicoties kurai, esam vienoti ar Kunga un Pestītāja Lieldienu noslēpumu. Kristīts cilvēks nāves robežu šķērso kā tāds, kam ir paņemts viss, taču viņš paliek ietērpies Kristū. Šādā veidā viņš stājas taisnīgā un žēlsirdīgā Dieva priekšā.
„Lai kristībā saņemto balto nevainības tērpu varētu šķīstīt no jebkāda grēka, ticīgo kopiena piedalās Euharistijas upurī un lūdzas par tiem, kam nāve ir likusi no laika ieiet mūžībā,” teica pāvests. Viņš atgādināja, ka lūgties par mirušajiem ir cēla ticības prakse. 
| 
