Norādot uz Mirušo piemiņas dienu un tradīciju novembrī lūgties par viņiem, pāvests runāja par kristīgās nāves nozīmi. Viņš uzsvēra, ka labklājībā grimstošā civilizācija mēģina cilvēkos izskaust domas par nāvi, kas tomēr „ir šīs dzīves daļa”.
Jēzus revolucionizēja nāves nozīmi. To veica caur savu mācību, bet pirmāmkārtām caur to, ka pats to pieredzēja: „Mirstot Viņš uzvarēja nāvi” – atgādina Lieldienu laika liturģija. „Gars nevar nomirt” – raksta viens no Baznīcas tēviem. „Kristus iznīcināja nāvi, kas iznīcināja cilvēku” (Melitons no Sardes). Tādā veidā Dieva Dēls gribēja būt klātesošs līdz cilvēciskās situācijas beigām, lai to atvērtu jaunai cerībai – mūžīgai dzīvei. Tieši tādēļ Viņš atnāca uz šo pasauli, lai nomirtu, un ar savu nāvi atbrīvotu mūs no nāves verdzības”.
Svētais tēvs aicināja visus ticīgos lūgties par labu nāvi. Atgādināja, ka mums jābaidās no dvēseles nāves. „Ja cilvēks, ieslēdzies savā egoismā un nepieņēmis Dieva mīlestību, mirst bez grēku nožēlas, viņš pats sevi izraida no dzīvības valstības” – teica Benedikts XVI. 
| 
