Ceļmalā stāvēja tik daudz automašīnu, ka garāmbraucēji droši vien nodomāja: notiek kādas kāzas. Apmēram 60 cilvēku klausījās gan Suitu sievu dziesmas, gan Madaras Matēvičas lasījumu no Pētera Upenieka romāna Balandnieki, kurā stāstīts, kā Alsungas puses ļaudis senāk gatavojušies Miķeļiem – dienai, kad lielajiem lauku darbiem jābūt pabeigtiem. Katoļu draudzes prāvests Andris Vasiļevskis atgādināja, ka krusts ceļa malā ir vieta, kurā atcerēties pārdabisko, kas cilvēka prātam nav aptverams, vieta, kurā garāmbraucējiem piebremzēt ikdienas steigā, lai ar lūgšanām vērstos pie Dieva. Viens no atjaunotājiem, netālo Dīķenieku saimnieks Grigorijs Rozentāls, pastāstīja, kā viss tapis: trīs reizes iedzīvotāji nākuši kopā, lai sakoptu vietu, ielietu pamatus un visbeidzot paceltu krustu. Izrādās, tas nav vienkāršs koka veidojums: augšējā daļā uzlikts sens metāla krusts, kas reiz atradies uz Alsungas baznīcas jumta kores tieši virs altāra. „Sava tiesa dvēselei, sava – miesai!” teica A.Vasiļevskis un aicināja pie ceļmalā uzklātā galda. Vēl ilgi sanākušie mielojās ar tradicionālajiem suitu sklandraušiem un citiem gardumiem, piedzerdami mūsdienīgo kafiju, ko sarūpējusi gan veikala Kristīne saimniece Ausma Čača, gan Stūrīšu apkaimes iedzīvotāji. „Te var redzēt, cik ļoti mums pietrūkst šādu sirsnīgu brīžu,” teica vairāki svētbrīža dalībnieki. Citi apcerēja praktiskus jautājumus, piemēram, cik pūļu vajadzēs, lai sakopto vietu uzturētu kārtībā. Spriežot pēc noskaņojuma, apkaimes ļaudis ir gatavi rūpēties arī turpmāk. Bet atjaunoto krustu un pie tā sagūlušos ziedus vēl tumsā apgaismoja sveču liesmiņas. Kurzemnieks.lv
Foto: Aivars Vētrājs | 
