Tomēr domājošam cilvēkam nav iespējams nepievērsties nāves problēmai arvien no jauna, jo savā ziņā tas ir viens no būtiskākajiem mūsu dzīves jautājumiem.
Vēlēdamies izdibināt un izskaidrot nāves noslēpumu, jau izcili antīkās pasaules domātāji ir devuši savas atbildes, un tā Eiropas kultūrā iesakņojušies dažādi viedokļi par šo jautājumu. Hedonisti mudināja baudīt šo dzīvi, kas ir īsa, viena vienīga un drīz vien beigsies uz visiem laikiem. Pesimisti pauda pārliecību, ka cilvēkam nāve ir labāka par dzīvi, jo cilvēka dzīvei nav nekādas jēgas. Horācija teiktais „non omnis moriar (ne viss mirstu)” bija mēģinājums pārvarēt nāves bailes un egocentrismu ar domām par nākamajām paaudzēm.
Mūsdienās šie dažādie viedokļi par nāvi ir tikai nedaudz mainījušies vai arī turpinās to loģiskā attīstība. Tā agnostiķi saka: „Ignoramus et ignorabimus (nezinām un nezināsim).” Viņuprāt, cilvēka, viņa dzīves un nāves realitāte ir neskaidra un noslēpumaina, tāpēc nav iespējams pazīt tās būtību. Savukārt eksistenciālisti pauž pārliecību, ka cilvēka situācija pasaulē ir absurda. Materiālistiskais dzīves un nāves redzējums noraida transcendenci, bet atzīst, ka cilvēks var turpināt dzīvot pēc nāves savos darbos.
Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā tiek sniegta vēl viena atbilde uz jautājumu: „Kas ir nāve?” Tās pamatā ir ticība cilvēka dvēseles nemirstībai. Ticīgs cilvēks – gan jūdaists, gan kristietis – tic, ka aiz mūžības sliekšņa pastāv nevis iznīcība, nevis perfekta ideju pasaule vai svētlaimīgā nirvānas pasaule, bet Persona, Dievs, kas ir Mīlestība. Marta, apliecinot ticību tam, ka viņas brālis augšāmcelsies Pastarajā dienā, izsaka, varbūt līdz galam to neapzinādamās, ebreju tautas ticību un cerību uz mūžīgo dzīvi. Cilvēka līdzdalība Dieva mūžīgajā dzīvē visā pilnībā īstenojas tikai pēc nāves. Mirstot cilvēks piedzimst Debesīm, un šī piedzimšana ir daudz pārāka nekā piedzimšana šīszemes dzīvei.
Jēzus vēlas dāvāt Marijai un Martai daudz lielāku dāvanu, nekā viņas spēj iedomāties. Šī dāvana ir lielāka nekā mūsu tagadējā dzīve. Ticība Kristum nodrošina to, ka nāve pārvēršas par dzīvību. Un ne tikai tad, kad pienāks Pastarā diena, bet jau tagad. „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: tas, kas man tic, lai arī būtu miris, dzīvos.” Kristus izved cilvēku no nāves un grēka stāvokļa un ieved dzīvē, kuru caurstrāvo Dieva žēlastība.
Lielā gavēņa laiks mums dāvā vēl vienu iespēju piedzīvot brīnumu – augšāmcelties no grēkiem, kas ved nāvē, un atdzimt jaunai dzīvei. Tāda ir Dieva griba, kas mums šodien tiek pasludināta ar pravieša Ezehiēla starpniecību: ”Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs.” Mūsu atbilde uz Dieva iniciatīvu un žēlastību nesīs augļus tad, ja iedziļināsimies vārdos, ko raksta Vēstules romiešiem autors, kas šodien mūs mudina dzīvot nevis saskaņā ar miesu, bet garu. www.mieramtuvu.lv
| 
