Jau vairākus gadu tūkstošus cilvēki lolo cerību par sabiedrību, kas būtu taisnīga un pārtikusi, taču viss velti. Cik ilgi cilvēce cels Paradīzi virs zemes bez Dieva? Jau divtūkstoš gadus cilvēki tiecas pēc ideālas sabiedrības, bet aizvien nonāk strupceļā. Arvien jauni filosofi un revolucionāri mēģina rast ideālu kārtību. Diemžēl arī Baznīcā netrūkst tādu, kas ir pārliecināti, ka tad, ja mainītos Baznīcas likumi, hierarhija, liturģija vai konkrēti Baznīcas kalpi, iesāktos Paradīze virs zemes. Taču pieredze liecina par pretējo – vienīgais, pret ko mums jācīnās, ir grēks mūsos pašos. Vienīgais mūsu ienaidnieks ir sātans, un bez Dieva palīdzības un Viņa dotajiem ieročiem šī cīņa lemta neveiksmei.
Kristus pazīst savu ienaidnieku, tāpēc par ieroci izvēlas pazemību un lūgšanu. Šie ieroči atņem sātanam varu pār Cilvēka Dēlu. Viņš var zaimot Kristu, var kārdināt, var izsmiet, var mocīt... Taču pakļaut savai varai nespēj. Grēka alga ir nāve, savukārt tas, kas dzīves cīņā saglabā savu dvēseli bez grēka, iegūs mūžīgo dzīvi. Vai mēs spējam nodzīvot dzīvi ar tādu ticību un pazemību, ka mēs nekristu kārdinājumā? Godīga atbilde skan: „Nespējam.” Šo atbildi zina arī Dievs, tāpēc cīņā ar sātana varu Viņš mūsu vietā sūtīja savu vienīgo Dēlu. Kristus pazemībā pieņēma ne tikai mūsu slavas dziesmas, bet arī visus mūsu grēkus.
Pārdomāsim par to, kādu nastu Kristus ņēma uz saviem pleciem, ejot krusta ceļā. Bez fiziskajām ciešanām un morālajiem pazemojumiem Kristus pieņēma gan apustuļu, gan savas tautas nodevību. Nodevēji netiek cienīti nevienā valstī. Vienalga, kādu iemeslu dēļ cilvēks ir tā rīkojies – aiz bailēm vai izdevīguma dēļ. Sātans apsūdz mūs un pieprasa, lai Dievs mūs soda taisnīgi. Taču mūsu vietā šo taisnīgo sodu izcieta Kristus.
Krusta ceļu vēl smagāku darīja neticība. Tauta apšaubīja Dieva spēku, sakot: “Tu, kas nojauc svētnīcu un trīs dienās to atkal uzcel, izglāb pats sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta!” Kristus bija dziedinājis slimos, izdzinis ļaunos garus, piedevis grēkus, pavairojis maizi, augšāmcēlis mirušos... Taču, Jēzum ejot krusta ceļā, tauta zaimoja un kārdināja Dievu. Sitot Jēzu krustā, tā vēlējās demonstrēt savu varu pār šo Cilvēku un parādīt Dieva bezspēcību. Tomēr domāt par savu labumu ciešanu brīdī ir cilvēciski, tāpēc, izglābdams sevi no ciešanām, Kristus apliecinātu nevis Dieva spēku, bet gan to, ka ir tikai cilvēks, kas domā par savu labumu.
Tauta neticēja, ka Dievs ir uzticīgs, un sauca: „Viņš paļāvās uz Dievu, lai Tas tagad Viņu izglābj, ja Viņu mīl!” Uzticība ir mīlestības auglis. Ja nav mīlestības, cilvēks kļūst neuzticīgs. Tāpēc, lai attaisnotu savus ļaunos darbus, cilvēks apšaubīja arī Dieva uzticību. Kristus, kas uzticīgi pildīja Tēva gribu, saņēma spļāvienu dvēselē no ikviena, kas sauca: „Tu paļāvies uz To, kas Tevi ir pametis, kas nav uzticīgs.” Sāpju pārņemts, Kristus asarām acīs lūdzās ar 22. psalma vārdiem. Viņš palika uzticīgs lūgšanai, lai arī gars bija satriekts.
Bet ļaudis nesaprata Kristu un Viņa lūgšanu. Tie tikai darīja smagāku fiziski un garīgi satriektā Kristus ciešanu nastu. Viņi apšaubīja Dieva klātbūtni: “Pagaidi! Paskatīsimies, vai Elijs nāks Viņu atbrīvot!”
Krusta ceļš ir noslēdzies, un Kristus ir pilnībā baudījis savu ciešanu biķeri, taču šīs ciešanas Dievs turpina izdzīvot vēl šodien. Kad baidāmies apliecināt ticību vai savā dzīvē pirmo vietu neierādām Dievam, mēs nododam Kristu – Viņu, kas par mums atdeva dzīvību, Viņu, kas mūs mīl ar nedalītu sirdi un vēlas arī no mums saņemt nedalītu mīlestību. Ja, lūdzoties vai lasot Svētos Rakstus, mēs neticam Dieva spēkam, ja šaubāmies, ka Dievs piedod visus grēkus un vienmēr pilda savus solījumus, ja ciešanu brīžos apšaubām Dieva klātbūtni un nelūdzam Viņa palīdzību, tad mēs liekam Kristum vēlreiz iet šo krusta ceļu.
Lūgsim no Dieva tādu pazemību un uzticību lūgšanai, kāda bija Kristum, lai mēs varētu būt līdzdalīgi arī Debesu valstībā. www.mieramtuvu.lv |
