Ir daudzi, kas tic, ka Kristus ir miris, bet ne tik daudzi tic, ka Viņš ir augšāmcēlies. Kristus teica: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš būtu miris!” (Jņ 11, 25) Bet kā lai iegūst šo ticību Kristum, kas ir augšāmcēlies? Atbildi mums sniedz Evaņģēlijs, proti, notikums ar diviem Jēzus mācekļiem, kas vīlušies devās prom no Jeruzalemes uz Emausas pilsētu, jo bija zudušas viņu cerības, ka Jēzus izglābs Izraēli un atbrīvos Izraēļa zemi no okupantiem. Viņi gribēja izdzēst visas pēdas, kas liecinātu par viņu līdzšinējo saistību ar Kungu. Kristus tika krustā sists, un jau trīs dienas Viņš ir miris. Arī sievietēm, kas liecināja par tukšo kapu un par to, ka Jēzus ir dzīvs, šie mācekļi neticēja. Varētu šķist, ka viņus nekas vairs nespētu pārliecināt par Kristus augšāmcelšanos. Bet izrādās, ka tā gluži nebija. Abiem ceļiniekiem palīdzēja tas, ka viņi bija atvērti Svētajiem Rakstiem, un viņu cilvēciskā viesmīlība.
Ceļā uz Emausu abiem pievienojās pats Jēzus un gāja kopā ar viņiem, bet mācekļi nepazina savu Kungu. Ceļā Jēzus tiem skaidroja visu, kas Bībelē par Viņu sacīts. Kā jau sen bija pravietots – Kristum vajadzēja ciest un pēc tam augšāmcelties. Mācekļi ar lielu uzmanību un ticību klausījās svešiniekā.
Kad viņi bija sasnieguši ciemu, kurp devās, Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk, bet abi gājēji centās pierunāt, lai Viņš paliek kopā ar tiem, jo bija pienācis vakars un vienam ceļot nav droši. Mācekļi vēlējās būt ceļinieka rīcībā un viņam pakalpot. Pierunājot Jēzu pārnakšņot, mācekļi gribēja svešiniekam sacīt, ka Viņa apmešanās nesagādā tiem nekādas neērtības un viņus neapgrūtina. Šāds pierunāšanas veids ir ne vien atļauts, bet pat slavējams. Tā mērķis ir panākt, lai otrs cilvēks, kas nevēlas būt par apgrūtinājumu, nejustos neērti. Pierunātājs šādā situācijā vēlas sacīt, ka tas, ja viņa palīdzība tiks pieņemta, viņu patiešām iepriecinās.
Tad mācekļu acis atvērās un tie Jēzu pazina un Viņam ieticēja. Mācekļi nekavējoties atgriezās Jeruzalemē un, saņēmuši ticības dāvanu, paziņoja apustuļiem un pārējiem: ”Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim!” (Lk 24, 34)
Ja nebūtu bijusi šī mācekļu viesmīlība, Jēzus būtu devies tālāk, bet viņi tā arī nebūtu sapratuši, ka bija sastapušies ar pašu Kungu. Svētais Gregors Lielais, sajūsmināts par Emausas mācekļu izrādīto viesmīlību, ir teicis: ”Tā nav nejaušība, ka mācekļi Jēzu nepazina, kad ceļā klausījās Viņa mācību. Tie pazina Jēzu tikai tad, kad Viņa mācību sāka īstenot savā dzīvē.” Tā tas ir arī mūsdienās. Vislielākās izredzes sastapt Jēzu ir tiem, kuru dzīves svarīgākais vadmotīvs ir tuvākmīlestība. Mēs nevaram būt tuvu Dievam, ja neesam tuvu saviem līdzcilvēkiem – saviem „tuvākajiem”.
Lai Dievs dāvā žēlastību, ka tie, kas vēl ir ceļā uz ticību Kristus augšāmcelšanās noslēpumam, šajās Lieldienās, pārkāpjot baznīcas slieksni un ieklausoties Bībeles vārdos, un mīlot savu tuvāko, atskārstu, ka viņi, tāpat kā Emausas mācekļi, pašiem nemanot, ir kļuvuši par Kristus lieciniekiem.
Visiem no sirds novēlu līksmus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! www.mieramtuvu.lv |
